Jul. 4th, 2009 @ 05:04 pm Kā Lāstekas
Piemēram, vakar mazliet apraudājos, skatoties pilnīgi svešu cilvēku kāzu bildes, vēlāk kādas reizes 7 pabimbāju, ne pirmo reizi skatoties banālo Love Actually.
bet šorīt, piemēram, mani pamodināja ziņa par mana vectēva nāvi, ko es joprojām uztveru biedējošā, man neraksturīgā vienaldzībā, es pat teiktu pofigā. Un lai arī tas norāda, ka mana emocionalitāte tomēr nav bābiski patoloģiska, es sev šāda nepatīku.
Zemsvītras piezīme- turpmāk dzērumā šļupstēdama varēšu stāstīt, ka mans vectēvs miris vienā dienā ar monsieur Morisonu. sīkā muļķīte.
ieliet
ieraksts

Add to Memories
Tell A Friend
[User Picture Icon]
From:[info]hlodvigs
Date: July 4th, 2009 - 05:19 pm
(ieraksts)
Tu laikam izraudājies avansā. Varbūt tas tevi var mierināt un nevis tas, ka tu neesi bābiski pataloģiska.
(ieliet vēl)(Thread)
[User Picture Icon]
From:[info]klusais_okeans
Date: July 4th, 2009 - 06:35 pm
(ieraksts)
tomēr nē, šoreiz vienaldzību izjūtu kristālskaidri
(ieliet vēl)(Parent)
[User Picture Icon]
From:[info]pata
Date: July 4th, 2009 - 07:35 pm
(ieraksts)
man ar omes nāvi pirms 10 gadiem arī bija jocīgi. piezvanīja otra ome un pateica, ka pirmā ome ir mirusi. es nespēju paraudāt. lai gan viņa man daudz stāstus bērnībā stāstīja, tomēr grūtā dzīve, vecuma marasms un nepiepildītie sapņi viņu bija padarījusi par apgrūtinājumu līdzcilvēkiem, kuri viņas nāvi uztvēra kā atvieglojumu (sauksim lietas īstajos vārdos!). uz bērēm es netiku, jo man bija jāvada korporatīvais Ziemassvētku pasākums vienā iestādē. šo nāvi es uztvēru kā kaut ko loģisku - katram cilvēkam tas brīdis taču pienāk, kāpēc būtu jāskumst par to, kas ir dabas likums?! ne jau par aizgājēju, bet par savu egoismu palicēji raud - cilvēks pats par sevi nav vērtība, bet gan tas, ko viņš sniedz citiem! ome pati daudz raudāja - gan vienatnē, gan sarunās. toties pa šiem gadiem viņa man šad tad rādās sapņos :)
(ieliet vēl)
[User Picture Icon]
From:[info]marija
Date: July 4th, 2009 - 08:00 pm
(ieraksts)
hormoni ir neizskaidrojami.
(ieliet vēl)