| Aug. 8th, 2012 @ 11:10 pm (no subject) |
|---|
"Daudzi neokonservatīvisti pauž nostāju, ka tā nav tāda māksla, kādu
nodokļu maksātāji vēlas atbalstīt. New York Times 1989. gada 2. jūlija
numurā šo viedokli izteica Hiltons Krāmers. Un tas
kļuva par ASV senāta pozīciju, 26. jūlijā
pieņemot Džesa Helmsa ierosinājumu aizliegt federālu
atbalstu "neķītrai vai nepiedienīgai" mākslai. Taču problēma bija
formulēta ļoti neskaidri. Ir svarīgi saskatīt atšķirību starp nodokļu
maksātāju kategoriju un indivīdiem, kas maksā nodokļus, tāpat kā mēs
nošķiram uniformu no tās individuālajiem valkātājiem. Kā indivīdiem
mums ir atšķirīgas estētiskas simpātijas. Krāmers, piemēram, nav īpaši
ieinteresēts sniegt atbalstu mākslai, kas citiem savukārt šķiet ļoti
saistoša. Taču estētiskās simpātijas neiekļaujas nodokļu maksātāja
konceptā, kas ir pilsoniska kategorija. Toties tajā iekļaujas brīvība.
Katra nodokļu maksātāja interesēs ir veicināt brīvību – pat un it īpaši
tās radikālākajās izpausmēs. Lai cik dažādi būtu indivīdu uzskati
gaumes jautājumos, brīvība ir katra pilsoņa rūpe. Nodokļu maksātājs kā
tāds neatbalsta kādu vienu mākslas formu, liegdams atbalstu citai,
izņemot īpašus publiskās mākslas gadījumus. Nodokļu maksātājs atbalsta
brīvību radīt un rādīt mākslu – pat tādu, kas vienam vai otram
indivīdam liekas atbaidoša."
(c) Arturs Danto, 1989.g.
|
