šonakt tiku pie sava bērna, vienā no tiem garajiem sapņiem, no kuriem mosties un turpini sapņot mūžīgas nakts garumā. sapnī nebūt nebiju pārlaimīga par to trauslo knīpu un visu ņemšanos, izteiksmīgas detaļas, piemēram nepanesami smagas krūtis untamlīdzīgi. bet no rīta tā dīvaini pietrūka. tak biju jau pieradusi. bija i vārdiņš, i visādi riebīgi brēkšanas paradumi, i tendence žņaugt man īkšķi nost. šā vai kā, es vainoju to, ka virdžīnijtrusis man frendlistē vislaik runā par savu bēbīti.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}