Dec. 26th, 2015 @ 01:43 am (no subject)
Ar gadiem lielākā daļa sajūtu zaudē savu vienreizīgumu, bet to īpašu Rēzeknes drūmumu joprojām nevienā citā pasaules malā neesmu izjutusi.
Šodienas vējš pamatīgi dzenāja kraukļus starp kailajiem koku zariem un es atcerējos, kā tepat blakus mājā bērnībā ar tēti bieži kopā lasījām Edgara Alana Po Kraukli. Vispār šī pilsēta ir no tām psihoģeogrāfiskajām mīklām, ko es līdz galam nevēlos atminēt. Kā Tvinpīka bez nobeiguma.
1 glāzīte
ieliet
ieraksts