Cabaret Voltaire seit 1916

paskaidrojums. nobalsoju par pirmo. tobiš vieglāk paciest to, ka nevar dabūt, ko baigi gribas.
vispār jau no nevar īsti paciest. tas taču ir neciešami.
tomēr par to nobalsoju, jo ir krietni vieglāk, ja nenāk klāt vēl kādi riebīgi morāles apsvērumi, kā otrajā gadījumā, kur es mocītos tā, ka matus no galvas plēstu nost un tad fiksi, pa galvu pa kaklu, skrietu noplēst nost to, kas nav īsti svarīgs, ne vajadzīgs.
been there, done that.

es ļoti ceru, ka tu tiešām runā par vīriešiem.

mokas dēļ morāles pieložņā klāt arī pirmajā variantā, bet drīzāk tad, kad tas jau ir pāršķiebies šajā- man ir tas, ko es gribu. bet tas jau ir cits stāsts

(piedod, dejot, ja šodien esmu nesakarīga, tas pāris dienas vēl nepāries, man atkal ir bezmiegs)

(ieliet vēl)(Thread)

"es ļoti ceru, ka tu tiešām runā par vīriešiem."
it meid mai dej, saulīt :)
bet šis tomēr nebija konkrēti par vīriešiem/sieviešiem.
bet jā, man vieglāk paciest, ka nav tādēļ, ka esmu pieradusi (pirmais) un salīdzinošā aspektā laika zaudēšana lietās, kas nesniedz prieku, ir traki notrulinoša (otrais).
Un tā gribēšana/nedabūšana tomēr rūda raksturu, (tas, kas mani nenogalina padara stiprāku, vai ne.)

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

Tieši fakin Tā! :}

(ieliet vēl)(Parent)

+1, jā

(ieliet vēl)(Parent)

Man vienkārši nekad nav bijušas lielas problēmas atbrīvoties no tā, kas izrādījies ne īpaši svarīgs, ne vajadzīgs, bet no savām vēlmēm gan netieku vaļā.

(ieliet vēl)