klintsistvuds [entries|archive|friends|userinfo]
klintsistvuds

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Hei,esmu atpakaļ! [May. 2nd, 2010|04:53 pm]
Sveiki, sveiki, sveiki!
Esmu atgriezies no tālās mātes zemes, kurā indiāņi dzīvo lādzīgi ierīkotās daudzsētās, kas apjoztas ar jaukiem žogiem, nevis kā pie mums, - brīvi dauzās pa ielām, traucējot mieru ar savu skaļo ārdīšanos pilnīgi visur un pilnīgi jebkā. Mātes zemē indiāņu daudzsētas mēdz dēvēt arī par audzētavām, novietnēm vai rezervātiem, kuros nonāk visi izķertie inģuki, kas vēl slapstoties, un izvairoties no savām dabiskajām tiesībām - atrasties novietnē, mēdza aizslēpt savu izcelsmi ar kādu izdomātu vārdu, piemēram, "Čingačguks Lielā Čūska" savulaik bija izdomājis saukties par Čingačdžoniju Bigsneiku, bet tas viņam nekādi nepalīdzēja, pat ja viņš atrada veidu kā tikt līdz manai zemei, jo te viņu "uz iesma" paņēmu es, jeb tas, kurš atšķir inģuka viepli no viepļa nosaukuma.
Labi, jāsteidz pie Penijas. Šamējā varētu būt sailgojusies.

Bet pa to laiku, kamēr esmu prom, iesaku palasīt kādu mana paziņas 3 pakāpes drauga apcerējumu. Teikšu atklāti, ne sūda nesapratu, bet kaut kas man tajā tekstā patika. Teksts šeit, jūsu spriedums - tur!

Jūsu brašais kovbojs, inģuku (iz)ķērājs - klintsistvuds.

(74)SUB SPECIE AETERNITATIS - (no mūžības viedokļa) vai: Par TO negribas rakstīt?

Vai tiešām smieklīgi naiva ir cilvēku tieksme izzināt t.s. ‘mūžības noslēpumus'? Bet kas tad tos ‘slēpj'? Kas tos ir noslēpis? Vai tas ir kas ‘slēpjams'? Vai astrofiziķi iebildīs, ka izzināt ‘mūžības principus' ir ‘cilvēka iedabā' un ‘šo vēlmi neviens nespēj apturēt un apslāpēt'? Vai tiešām fizika ir tā sapienu darbības joma, kur cilvēka fantāzija tiek uztverta kā realitāte? Vai tad mums, parastajiem cilvēciņiem, šīs jomas ir ‘liegtas' un mēs nevaram izdarīt izteikumus par Universa sākumu laikā un telpā, vai arī par to, ka Universam nav sākuma un beigas laikā, un tas nav ierobežots telpā? Bet kas tad ir ‘aizliedzis' šīs jomas? Un vai tiešām ir tā, ka mēs spējam tikai uzdot jautājumus, bet ne atbildēt uz tiem? Vai tas atkal ir teikts tikai par ‘parastajiem cilvēciņiem'? Bet ko tad saka ‘lielie ģeniālie prātnieki' - ekonomisti, filozofi, biologi un fiziķi? Kā viņi izprot Universa uzbūvi un kā slepeni raud par tā sagaidāmo nāvi? Vai viņus vispār interesē tāds ‘sīkums', kā Universa nāve? Kādēļ mums gribas visu analizēt ‘sub specie aeternitatis'? Vai varbūt tad mēs ‘aizejam' no ‘aktuālajām pasaules problēmām' un nerisinām tās? Vai ir apmēram tā: mēs gribam ar savu kuslo ‘prātiņu aptvert' visu Universu ‘vienā skatā' un sastingušām ačelēm raudzīties tur, kur beidzas bezgalība? Varbūt ir taisnība ‘burbuļu Universa' teorijai, ka viss redzamais Izplatījums ir tikai viens burbulis nebeidzamajā burbuļu Universā? Vai mēs spētu izārdīt šo vienu redzamo burbuli? Vai varbūt spētu radīt vēl vienu? Vai kāds (kāda) pamanīs, ka pazudis viens burbulis, vai uzradies jauns ‘ziepju burbulis'? Varbūt tā arī ir: visa mūsu t.s. ‘dzīve' ir tikai ‘ziepju burbuļu' opera, tikai mēs tai piešķiram nez kādu tur ‘nozīmīgumu'? Varbūt t.s. ‘Universa nāvi' ir uzkonstruējuši ‘sazvērnieki', lai varētu manipulēt ar masām, padarīt tās paklausīgas un, visi ‘parastie cilvēciņi', kas raksta un analizē šo iluzoro ‘nāvi', ir šo sazvērnieku ‘līdzzinātāji un pakalpiņi'? Mēs taču nedrīkstam neizanalizēt arī šādu versiju? Vai tiešām ir tā, ka ‘sazvērnieks' var būt jebkurš cilvēciņš vai cilvēciņu grupējums? Vai tie ir kāda politiska partija, kāda nācija, reliģioza organizācija, ‘slepena līdzzinātāju grupa', ekonomiska organizācija, zinātnieku apvienība? Vai varbūt tā ir kāda ‘dzimuma sazvērestība', piemēram, vīriešu vai sieviešu? Varbūt jāvērš uzmanība uz to, ka iepriekšnosauktie veidojumi (grupa, organizācija, nācija, partija, apvienība) ir sieviešu dzimtes elementi? Varbūt tad tā ir sieviešu slepenā ‘sazvērestība' pret vīriešiem, tikai viņas pašas to neapjauš, jo šī ‘sazvērestība' atkal notiek zemapziņas, neapziņas līmenī? Bet, ja šajos ‘sazvērestības grupējumos' ietilpst lielākoties vīrieši, tad varbūt tā ir vīriešu sazvērestība pret sieviešu pārlieko seksualitāti? Varbūt pret cilvēci ‘sazvērējušies' Saules ultravioletie stari, lai mūs, cilvēciņus, iznīcinātu? Vai šajos jautājumos ir pietiekams smieklīgums, lai izdarītu secinājumus par ‘parastā cilvēciņa' vēlmi vispārināt un ģeneralizēt (atsevišķajam piešķirt vispārīgumu)? Ko darīt ar cilvēciņu pārlieko agresivitāti? Vai tā ir vajadzīga, lai mēs spētu izdzīvot ‘naidīgā vidē'? Ja jau cilvēķeļi uz Zemes ir tik pārlieku (simtiem reižu vairāk, nekā tas bioloģiski un ekoloģiski ir pieļaujams) daudz savairojušies, vai tad šai agresivitātei ir noderīga funkcija? Bet kas ir noteicis, ka šis simtiem reižu lielākais cilvēciņu skaits uz Zemes ir ‘noderīgs' vai ‘vajadzīgs'? Vai varbūt pat ‘nepieciešams'? Vai šeit mēs atkal neiekļaujamies ‘kutelīgo' (ja jau kut, tad jāsmejas), t.i. ‘smieklīgo' jautājumu sfērā par nepieciešamību un nejaušību? Šie jautājumi tiek veikti dēļ nepieciešamības vai nejaušības? Vai smiekli ir zīme, ka esam pārvarējuši kādu grūtu problēmjautājumu un tagad varam par to smieties, abstrahējoties un vispārinot šo jautājumu? Vai tad varam teikt, ka smieklīgais jautājums par nejaušību vai nepieciešamību ir atrisināts? Un vai varam priecīgi berzēt roķeles, dipināt kājeles un ķiķināt par pārējiem cilvēkveidīgiem, kuri vēl mokās ar ‘nolādētajiem jautājumiem', jo priekš mums šie jau ir ‘nejautājumi'? Vai ‘nejautājami'? Vai mums jau ir tā: viss notiek tā, kā tam jānotiek (arī tas, kam nav ‘tā' jānotiek)? Vai mums no laimes par šo atrisinājumu ir slapjas ačeles, ātri pukstoša sirdele un vēderelī kņudoņa? Ja tā, vai tad mēs vairs nebūsim agresīvi un nenogalināsim katru minūti uz Zemes pa cilvēkam? Vai tiešām tas būtu tik vienkārši - eliminēt jautājumu par nepieciešamību un nejaušību, un radīsies uz Zemes ilgi gaidītā ‘paradīze', kad māsa vairs nenogalinās māsu? Bet ja jau cilvēciņu ir simtiem reižu vairāk, nekā tas nepieciešams, tad varbūt slepkavības un nāvessodi ir nepieciešami cilvēces ekoloģiskajai piemērotībai (vismaz šeit uz Zemes)? Bet varbūt nepieciešama šī cilvēkveidīgo pārapdzīvotība, lai mēs tiektos prom no šīs Zemes, lai konstruētu Universa struktūru ar tā sākumu un beigām, bezgalību un nebeidzamību, nepieciešamību un nejaušību? Vai aplis ir noslēdzies? Vai vēl ir vajadzīgi ar nepieciešamību kādi jautājumi, kas liecinātu par sapieneļu smieklīgumu?
linkpost comment

Dzīres trīs paaudzēs. I daļa. [Apr. 7th, 2010|11:31 pm]
Pavisam vienkārši.
Pēc tās nakts, kad apēdu divu indiāņu galvas, notika kaut kas interesants. Mans kaimiņš Bobijs Dilans mani uzaicināja uz divdienieku, kas, protams, pārvērtās trīsdieniekā. Nu, neko. Paldies Bobijam, ka šis pratās mani izvilkt no mājas.
Bobijs, nudien, ir jauks un ļoti izpalīdzīgs kaimiņš. Iedomājieties, ko viņš man piedāvāja? Droši vien, ka nē. Labi, es jums to pastāstīšu.

Tātad dienā, kas ir diena pēc indiāņu "augšāmcelšanās" svētkiem, Bobijs mani uzaicināja uz pikniku. Viņš teica, ka būšot jautra pasēdēšana. Nu, labi, es nodomāju, un devos ar`. Mēs lecām savos rumakos un laidām uz pļavu, kurā nebijām kāju spēruši, kopš tiem laikiem, kad mēs vēl pienu zīdām no kaut kādas nēģerietes rokā turēta trauka. Bobijs teica, ka šajā vietā sen neviens nav bijis, pat ne indiāņi. Man šķita, ka Bobijs tomēr bija kaut ko piemirsis. Proti, es taču esmu brašais kovbojs, indiāņu (iz)ķērājs, kas nozīmē to, ka gribi, negribi, bet bez indiāņiem es nekādu svētdienas "trīsdienieka" izklaidi nemaz nevaru iedomāties. Nu, ko, nācās man teikt, lai Bobijs sapako mantas, kamēr es aizskrēju uz tuvāko indiāņu ciematu - "Lielā Čiekura Klana" apmetni. Un, ko es tur ieraudzīju? Sēž pie ugunskura trīs dažāda vecuma indiāņi un, pīpēdami kaut kādu sūdu, runā par precībām. Es viņus dabūju diezgan ilgi novērot un pat izsekot, lai varētu noķert, kas man arī izdevās, jo šiem indiāņiem tāda nelāga paraža - viņi visi trīs iet kopā visur. Jā, pat piegānīt mežus, vai kādu grāvi. Tā, nu, man bija tā lieliskā iespēja šos saķert ar vienu laso metienu, kad tie jau sāka gānīt grāvī, no savām čūskām. Laso metiens bija precīzs un tiešs. Un, par laimi, šamējie frukti bija aizgājuši pietiekami tālu no savas apmetnes, lai neviens nedzirdētu viņu dzīvniecisko ķērkšanu, kad es piesējis laso pie sava rumaka segliem, vilku tos uz vietu, kur atstāju Bobiju. Bobijs mani ieraugot pasmaidīja, uzlika savu bandžo uz muguras, un mēs varējām doties tālāk, ar visiem trim, mūsu svētdienīgā "trīsdienieka", satvertajiem dalībniekiem, kuriem es jau biju paspējis aizsiet mutes.
(PAr notikumiem "pļavā" nākamreiz. Tagad jāsteidz pie Penijas, un pēc tam pie Bobija, jo šim kaut kas esot man stāstāms.
Jūsu brašais kovbojs, indiāņu (iz)ķērājs - klintsistvuds.)
linkpost comment

Rančo runā, ka esot lieldienas, jeb divi indīkristieši. [Apr. 4th, 2010|01:54 am]
Bija feins rīts. Tik tiešām. Pamodos un man blakus Penija. Es gan neatceros kā viņa nonāca līdz manai gultai, bet neiebildu, ka viņa šo rītu sāka ar Čūskas apmīļošanu. Pēc tam gan viņa ātri saģērbās un aizskrēja uz bāru. Es nesteidzīgi izkāpu no gultas, ielēju viskiju, aizkūpināju cigareti un aizgāju pamīzt. Pēc veiksmīgas zarnu iztīrīšanās akcijas piegāju pie ledusskapja, kurā atradu zīmīti: "Rančo runā, kas esot lieldienas! Penija." Šo ziņu uztvēru kā uzaicinājumu uz bāru, jo man tas izklausījās pēc svinīga pasākuma, kurā visi līksmi un priecīgi rauj vaļā dzerstiņu un dziesmas. Bet, ko es sastapu bārā?

Tiekot līdz Penijas bāram, nekas neliecināja par šīs dienas, kas ir visparastākā sestdiena manā mūžā, negaidītāko iznākumu.
Tātad ieejot bārā, es apjuku, kad ieraudzīju visu dekorāciju, kas rotāja bāru. Tur viss, pēkšņi, bija ar kaut kādiem sakrustotiem koku gabaliem rotāts. Ko gan es tur ieraudzīju? Pilns bārs ar indiāņiem!!! Piegāju pie Penijas, kas izskatījās ļoti nogurusi. Viņa mani apgaismoja un izstāstija kas par lietu. Respektīvi, šovakar, šajā bārā ir indiāņu-kristiešu komūnas īpašais vakars, ar lētu vīnu un kaut kāda miltūdeņa cepumiem. Nu, neko. Aizgāju padirst. Taču tualetē manas domas mainījās, jo, kā jau tas visiem zināms, vislabākās domas rodas tad, kad ir tualetē, bet pašas labākās domas rodas tad, kad dirš. Es tātad dirsu. Sapratu, ka nav kaut kas īsti kārtībā. Nespēju izskaidrot to, kas nav kārtībā, bet jutu. Pēc labas atslaucīšanas, izgāju koptelpā, kurā savu darbošanos sāka divi indiāņu kopienas aktīvisti. Viņu darbība vairāk atgādināja vecu kropļu izdarības, kas vairs nezina, ko darīt, jo, pēkšņi, viņi vairs nedejoja ap ugunskuru, bet atradās bārā, kurā tika svinētas kaut kādas tur lieldienas. Un, kā šo svētku augstākais sasniegums bija bars indiāņu, kas, nevis līksmoja ap ugunskuru, bet gan, kā nolēmēti kropļi kaut ko čīkstēja gaudelīgā minorā.

Pēc "neilgā" indiāņu pasākuma, kas bija varen drūms, un ilga tikai līdz pusnaktij, es piegāju pie tiem diviem aktīvajiem kropļiem, kas bija nokārušies ar visādām krellēm, kuru galos bija sakrustoti koki, un pajautāju: "Ko tas viss nozīmē? Kāpēc jūs esat noīrejuši šo bāru, un, kāpēc rančo ir izsludinātas lieldienu svinības?" Un šie abi man metās stāstīt kaut kādus murgus par kaut kādu tur kristu, kas esot ieņemts no svētā gara un miris pie kaut kāda tur krusta, par visu grēkiem. Super!, - es nodomāju. Bet viņi turpināja man skalot kaut kādu sviestu par grēku plūdiem, grēku izpirkšanu un visādu citādu sūdu. Visbeidzot, viņi man saka, ka esot pirmie, visīstākie indīkristieši, jeb, manā skatījumā - divi indiāņi, kas ir ar kaut ko sapisušies. Bet, ko gan tu stulbam padarīsi?
Pēc tam, kad pūlis izklīda, es uzaicināju šos abus aktīvistus ciemos pie sevis. Atnācām pie manis. Es ierādīju vietu, kur viņi drīkst uzturēties, kur nomazgāt rokas, kur kājas, kur pakaļu, kur muti, un, kamēr viņi mazgājās, es aizgāju pēc cirvja. Nācu virtuvē, kurā ļāvu viņiem uzturēties, un tad ieraudzīju, manuprāt, kaut ko nepiedienīgu. Viņi pisās dirsā. Tas izsmēla visu manu pacietības mēru, un, lai gan es jau biju iecerējis apēst viņu galvas, taču šis akts, nudien, mani pārsteidza, un, es negaidot situ ar cirvi abiem "mīlniekiem", jo šis murgs, ko viņi darīja manā virtuvē, tikai apliecināja to murgu, ko viņi man iepriekš stāstīja, nosaucot to par kaut kādu tur kristietību un sevi par kristiešiem.
Manā skatījumā šādi murgi ir kaitīgi ik vienam, un, jo sevišķi - indiāņiem. Jo, ja viņi pārstās vairoties, pišoties dirsā, tad man vairs nebūs, ko darīt. Jo es taču esmu brašais kovbojs, indiāņu (iz)ķērājs - klintsistvuds.
linkpost comment

[Apr. 3rd, 2010|12:14 am]
Jopcik. Vakar tā arī neko neierakstīju. Bet tam ir daži iemesli.
A. Ir ļoti grūti kaut ko uzrakstīt pēc tam, kad ir bijusi laba ballīte.
B. Vēl grūtāk kaut ko ierakstīt tad, ja ballīti saorganizē kaimiņš Bobijs.
C. Taču vēl neiespējamāk kaut ko uzrakstīt tad, ja Bobijs ir atvilcis arī kādu ciemiņu.

Par visu pēc kārtas.
Kā jau teicu, vakar no zemes noslaucīju "ne īsto", bet pēc tam satiku "īsto", kuru nemaz nebija vajadzības noslaucīt, jo šis man pastāstīja interesantas lietiņas. Viss bija tā.
Tad, kad Penija man norādīja virzienu, kurā iet, lai sastaptu to, kurš grib sastapt mani, es paņēmu no bāra letes vēl vienu viskija trauku un rimtā solī devos pie man vēl nezināmā satikteņa. Pietuvotojies nezināmajam es stādos priekšā: "Esmu brašais kovbojs, indiāņu ķērājs - klintsistvuds. Kas par lietu, ko vajag?" Šis man stādās priekšā: "Esmu viedais cilvēces tikuma skolotājs - Gundars. Man vajadzīga tava palīdzība." Pēc šādas atbildes nevarēju nepiesēst pie Penijas tikko svaigi nomazgātā galda un neparunāt.
Gundara stāsts ir sekojošs. Viņš kā tikumības un tiklības viedais cilvēces skolotājs vairs nesaprot kā piekļūt pie cilvēces ausīm, lai varētu tajās savu viedumu sēt, jo, redz, viņaprāt, izdot brošūras par tikumību ir gaužām neproduktīvi un neatmaksājas, jo atgriezeniskā saite jau esot pārrauta pie brošūru tirdzniecības vietas kases, kad pircējs ierauga Gundara brošūras cenu, kas esot par augstu. Tad, nu, viņš uzzinājis, ka es lietojot kaut kādu tur internetu, lai vēstītu par saviem sasniegumiem, guvumiem, zaudējumiem, vai vēl kādām citām noderīgām lietām. Viņš, kā sarunas gaitā izrādās, esot mans radinieks, tur kaut kāds n-tās pakāpes brālēns. Nu, neko, ja radinieks, tad jau var arī izlīdzēt. (Bet, starp citu, ja kāds indiānis man mēģinās iestāstīt, ka ir man nezkāds radinieks, tad noraušu un apēdīšu tā galvu.)
Respektīvi, Gundars interesējās par iespējām savu viedumu padarīt pieejamu plašākai publikai. Viņam pat esot veseli lekciju cikli atsevišķās tikumīguma nozarēs, par kurām šamējais jau bija gatavs man stāstīt, tad es viņam teicu, lai beidz man pūderēt un ķeras pie lietas, kas nozīmē - raksti savu blogu un popularizē to. Bet viņš man pateica, ka esot dzirdējis, kā to vajag darīt, bet nesaprotot, kā tas ir īstenojams. Viņš man vēl teica, ka esot dzirdējis par kaut kādu čivekļa tīklu, kurā visu varot labi popularizēt. Čivekļa tīkls mani darīja aizdomīgu. Tik aizdomīgu, ka pat mans skatiens kļuva aizdomīgs un dziļš, jo es tajā brīdī iedomājos par kārtējo indiāņu tīklu, jo kā zināms, par čivekļiem sevi var nodēvēt tikai indiāņi. Nu, neko. Es viņam teicu, ka papētīšu, kas tas par Čivekļu tīklu, ko visi lietojot, lai popularizētos. Vēl es Gundaram pateicu, ka par jaunumiem ziņošu, kad visu būšu izpētījis. (Starp citu, dīvains vārds - Gundars. Nekad nebiju iedomājies, ka manu brālēnu varētu kāds tā nosaukt.)
Tā mūsu saruna noslēdzās, - man ir skaidrs uzdevums, Gundaram ir skaidrs mērķis. Bet Čivekļa tīklu tā arī neesmu atradis. Ceru, ka man varētu palīdzēt mans kaimiņš Bobijs, nu, tas, kurš Dilans.
Labi, līdz citai reizei -
Jūsu brašais kovbojs, indiāņu (iz)ķērājs - klintsistvuds!
link2 comments|post comment

Gadījums ar Čingačguku - Lielo Čūsku, jeb Čingačguks un viņa Lielā Čūska [Apr. 1st, 2010|06:58 pm]
Vakar tā arī neizgāju laukā, lai gan kāds, kurš uzdodas par manu kaimiņu (Bobijs Dilans), centās mani tomēr izvilināt, sakot, ka ārā esot par daudz liels tracis no indiāņiem. Nu, re, šodien, kad izgāju ārā, pamanīju, ka tracis ir apsīcis, neviens pie ugunskura nedancā un stabulēs, - vai kādās citās caurulēs, vai traukos - , nepūš. Tā teikt, - viss mierīgs, viss tīrs, viss kluss. Bet, kas gan notika tālāk?
Aizgāju līdz Penijas bāram, kas atrodas tuvāk mārketpalasam. Nu, patiesībā, mans nolūks bija mārketpalass, bet, ja tuvumā ir Penijas bārs, kam tuvumā nav neviena indiāņa, tad grēks tajā neieiet. Ieeju bārā, sasveicinos ar Peniju, kura, pēc sasveicināšanās ar Manu Čūsku, man saka, ka šodien bārā esot kāds viesis, kas gribot mani satikt. Es uzreiz pametu skatu uz to bāra kaktu, kurā parasti mēdz iesēsties kāds nevietējais, piemēram, indiānis. Un ko es tur ieraugu? Protams, indiānis, ar milzīgo galvassegu un ģīmī vienu aci, kas zvērīgi lūkojas manos redzokļos, kas vēl ir divi. Paņēmu viskija pudeli un lēnā, rimtā gaitā devos uz kaktu pie nevietējā ienācēja. Stādos šim priekšā, bet šis man pretī pasmaida, piemiedzot savu vienīgo aci, un turpat izvelkot savu vienacaino čūsku, iemērcot to glāzītē un sakot, ka man esot jāsasveicinās arī ar viņa čūsku, kas esot visas viņa būtības iemiesojums un par visu, ko viņš saka atbildīgais runātājs.
Kas notika pēc tam?
Es ilgi nekavējos un, esot uz nelielas, divdienu promillīgas paģiras, ņēmu to pašu viskija pudeli, kuru paņēmu pie bāra, un ietriecu to indiāņa vienīgajā ģīmja redzoklī. Man par laimi bārs tajā brīdī bija gandrīz tukšs, tāpēc jau ietriektajā pudelē varēju ielaist arī pāris savus uzticamos svina partnerus, zīmīgi vien nosakot: "Nemētājies apkārt ar savu čūsku, veco dzērāj, ja nezini kāda dakša to var uzdurt!" Tā nu ar vēl vienu indiāni biju ticis galā, kaut gan pats viņu neizaicināju. Tāpēc viņa galvu nemaz neaiztiku, jo, kam man tāda galva, kurā ir ielaists svins? Es parasti savācu to nevietējo puišu galvas, kuras nav skāris gandrīz nekas, izņemot kāds belziens ar zābaku vai viskija pudeli. Bet ar šo mans stāsts nav galā, jo aizejot pie Penijas uzzināju, ka tas, kuram tikko ielaidu svinu ģīmī, nemaz nav bijis tas, kurš gribēja mani satikt. Respektīvi, tas, ko es "satiku" bijis kaut kāds Čingačguks-Lielā Čūska, kas te jau uzturoties vismaz divas dienas, un to vien darot kā dzerot, un uzbāžoties visiem ar savu Čūsku, kas nemaz Nav tik liela kā viņš to iedomājies. Penija man tomēr pateica paldies, ka esmu šodien ieradies pie viņas, jo viņai šis ērms jau bija pamatīgi pieriebies. Tad viņa man norādīja virzienu, kurā ejot es varēšu sastapt to, kurš mani gribējis šodien satikt.
Par šo tikšanos stāsts pēc kāda brīža. Jau šovakar.
linkpost comment

Indiāņu galvu apēšanas griba [Mar. 31st, 2010|08:08 pm]
Šodien labāk neiet laukā no mājas un varbūt pat laukā no interneta. Jo šeit ir tik labi.
Paskatos pa logu un uzreiz ieraugu tos trakos indiāņus, kas tur skraidelē vai brauc savās lepnajās karietēs.
Un tieši šodien ir tā, ka nevaru izturēt nevienu indiāni, jo kā iedomājos, ka varētu iziet laukā, piemēram, aizejot līdz
bāram pie Penijas, tā nezināmu iemeslu vadīts iztēlojos, ka apēdu indiāņa galvu.
Tāda man šodiena. Pagaidām.
Jūsu brašais kovbojs, indiāņu ķērājs - klintsistvuds.
link1 comment|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]