| Rančo runā, ka esot lieldienas, jeb divi indīkristieši. |
[Apr. 4th, 2010|01:54 am] |
Bija feins rīts. Tik tiešām. Pamodos un man blakus Penija. Es gan neatceros kā viņa nonāca līdz manai gultai, bet neiebildu, ka viņa šo rītu sāka ar Čūskas apmīļošanu. Pēc tam gan viņa ātri saģērbās un aizskrēja uz bāru. Es nesteidzīgi izkāpu no gultas, ielēju viskiju, aizkūpināju cigareti un aizgāju pamīzt. Pēc veiksmīgas zarnu iztīrīšanās akcijas piegāju pie ledusskapja, kurā atradu zīmīti: "Rančo runā, kas esot lieldienas! Penija." Šo ziņu uztvēru kā uzaicinājumu uz bāru, jo man tas izklausījās pēc svinīga pasākuma, kurā visi līksmi un priecīgi rauj vaļā dzerstiņu un dziesmas. Bet, ko es sastapu bārā?
Tiekot līdz Penijas bāram, nekas neliecināja par šīs dienas, kas ir visparastākā sestdiena manā mūžā, negaidītāko iznākumu.
Tātad ieejot bārā, es apjuku, kad ieraudzīju visu dekorāciju, kas rotāja bāru. Tur viss, pēkšņi, bija ar kaut kādiem sakrustotiem koku gabaliem rotāts. Ko gan es tur ieraudzīju? Pilns bārs ar indiāņiem!!! Piegāju pie Penijas, kas izskatījās ļoti nogurusi. Viņa mani apgaismoja un izstāstija kas par lietu. Respektīvi, šovakar, šajā bārā ir indiāņu-kristiešu komūnas īpašais vakars, ar lētu vīnu un kaut kāda miltūdeņa cepumiem. Nu, neko. Aizgāju padirst. Taču tualetē manas domas mainījās, jo, kā jau tas visiem zināms, vislabākās domas rodas tad, kad ir tualetē, bet pašas labākās domas rodas tad, kad dirš. Es tātad dirsu. Sapratu, ka nav kaut kas īsti kārtībā. Nespēju izskaidrot to, kas nav kārtībā, bet jutu. Pēc labas atslaucīšanas, izgāju koptelpā, kurā savu darbošanos sāka divi indiāņu kopienas aktīvisti. Viņu darbība vairāk atgādināja vecu kropļu izdarības, kas vairs nezina, ko darīt, jo, pēkšņi, viņi vairs nedejoja ap ugunskuru, bet atradās bārā, kurā tika svinētas kaut kādas tur lieldienas. Un, kā šo svētku augstākais sasniegums bija bars indiāņu, kas, nevis līksmoja ap ugunskuru, bet gan, kā nolēmēti kropļi kaut ko čīkstēja gaudelīgā minorā.
Pēc "neilgā" indiāņu pasākuma, kas bija varen drūms, un ilga tikai līdz pusnaktij, es piegāju pie tiem diviem aktīvajiem kropļiem, kas bija nokārušies ar visādām krellēm, kuru galos bija sakrustoti koki, un pajautāju: "Ko tas viss nozīmē? Kāpēc jūs esat noīrejuši šo bāru, un, kāpēc rančo ir izsludinātas lieldienu svinības?" Un šie abi man metās stāstīt kaut kādus murgus par kaut kādu tur kristu, kas esot ieņemts no svētā gara un miris pie kaut kāda tur krusta, par visu grēkiem. Super!, - es nodomāju. Bet viņi turpināja man skalot kaut kādu sviestu par grēku plūdiem, grēku izpirkšanu un visādu citādu sūdu. Visbeidzot, viņi man saka, ka esot pirmie, visīstākie indīkristieši, jeb, manā skatījumā - divi indiāņi, kas ir ar kaut ko sapisušies. Bet, ko gan tu stulbam padarīsi?
Pēc tam, kad pūlis izklīda, es uzaicināju šos abus aktīvistus ciemos pie sevis. Atnācām pie manis. Es ierādīju vietu, kur viņi drīkst uzturēties, kur nomazgāt rokas, kur kājas, kur pakaļu, kur muti, un, kamēr viņi mazgājās, es aizgāju pēc cirvja. Nācu virtuvē, kurā ļāvu viņiem uzturēties, un tad ieraudzīju, manuprāt, kaut ko nepiedienīgu. Viņi pisās dirsā. Tas izsmēla visu manu pacietības mēru, un, lai gan es jau biju iecerējis apēst viņu galvas, taču šis akts, nudien, mani pārsteidza, un, es negaidot situ ar cirvi abiem "mīlniekiem", jo šis murgs, ko viņi darīja manā virtuvē, tikai apliecināja to murgu, ko viņi man iepriekš stāstīja, nosaucot to par kaut kādu tur kristietību un sevi par kristiešiem.
Manā skatījumā šādi murgi ir kaitīgi ik vienam, un, jo sevišķi - indiāņiem. Jo, ja viņi pārstās vairoties, pišoties dirsā, tad man vairs nebūs, ko darīt. Jo es taču esmu brašais kovbojs, indiāņu (iz)ķērājs - klintsistvuds. |
|
|