klintsistvuds - Dzīres trīs paaudzēs. I daļa. [entries|archive|friends|userinfo]
klintsistvuds

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Dzīres trīs paaudzēs. I daļa. [Apr. 7th, 2010|11:31 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Pavisam vienkārši.
Pēc tās nakts, kad apēdu divu indiāņu galvas, notika kaut kas interesants. Mans kaimiņš Bobijs Dilans mani uzaicināja uz divdienieku, kas, protams, pārvērtās trīsdieniekā. Nu, neko. Paldies Bobijam, ka šis pratās mani izvilkt no mājas.
Bobijs, nudien, ir jauks un ļoti izpalīdzīgs kaimiņš. Iedomājieties, ko viņš man piedāvāja? Droši vien, ka nē. Labi, es jums to pastāstīšu.

Tātad dienā, kas ir diena pēc indiāņu "augšāmcelšanās" svētkiem, Bobijs mani uzaicināja uz pikniku. Viņš teica, ka būšot jautra pasēdēšana. Nu, labi, es nodomāju, un devos ar`. Mēs lecām savos rumakos un laidām uz pļavu, kurā nebijām kāju spēruši, kopš tiem laikiem, kad mēs vēl pienu zīdām no kaut kādas nēģerietes rokā turēta trauka. Bobijs teica, ka šajā vietā sen neviens nav bijis, pat ne indiāņi. Man šķita, ka Bobijs tomēr bija kaut ko piemirsis. Proti, es taču esmu brašais kovbojs, indiāņu (iz)ķērājs, kas nozīmē to, ka gribi, negribi, bet bez indiāņiem es nekādu svētdienas "trīsdienieka" izklaidi nemaz nevaru iedomāties. Nu, ko, nācās man teikt, lai Bobijs sapako mantas, kamēr es aizskrēju uz tuvāko indiāņu ciematu - "Lielā Čiekura Klana" apmetni. Un, ko es tur ieraudzīju? Sēž pie ugunskura trīs dažāda vecuma indiāņi un, pīpēdami kaut kādu sūdu, runā par precībām. Es viņus dabūju diezgan ilgi novērot un pat izsekot, lai varētu noķert, kas man arī izdevās, jo šiem indiāņiem tāda nelāga paraža - viņi visi trīs iet kopā visur. Jā, pat piegānīt mežus, vai kādu grāvi. Tā, nu, man bija tā lieliskā iespēja šos saķert ar vienu laso metienu, kad tie jau sāka gānīt grāvī, no savām čūskām. Laso metiens bija precīzs un tiešs. Un, par laimi, šamējie frukti bija aizgājuši pietiekami tālu no savas apmetnes, lai neviens nedzirdētu viņu dzīvniecisko ķērkšanu, kad es piesējis laso pie sava rumaka segliem, vilku tos uz vietu, kur atstāju Bobiju. Bobijs mani ieraugot pasmaidīja, uzlika savu bandžo uz muguras, un mēs varējām doties tālāk, ar visiem trim, mūsu svētdienīgā "trīsdienieka", satvertajiem dalībniekiem, kuriem es jau biju paspējis aizsiet mutes.
(PAr notikumiem "pļavā" nākamreiz. Tagad jāsteidz pie Penijas, un pēc tam pie Bobija, jo šim kaut kas esot man stāstāms.
Jūsu brašais kovbojs, indiāņu (iz)ķērājs - klintsistvuds.)
linkpost comment