klasika

Piederības sajūta – kurā vecumā tas ir visaktuālāk?
- Es domāju, ka tomēr tas ir aktuāli visu cilvēka dzīvi. Ja tev ir piederības sajūta – tas nozīmē, ka tev ir identitāte. Tevi ir iekšējs stingrs balsts. Ne velti Skotijas Konsultatīvā Mācību programmu padome 1995. gadā atzina, ka viena no fundamentālākajām dispozīcijām, uz kurām cilvēkam balstīt savu izvēli, un kas arī būtu pamats taisnīgas un demokrātiskas sabiedrības uzplaukumam, ir piederības sajūta. Pārējās dispozīcijas ir:
cieņa un rūpes par sevi;
cieņa un rūpes par citiem;
sociālās atbildības sajūta;
gatavība mācīties.

No Daces Kalējas sarunas ar Silvu Omarovu šeit: http://goo.gl/InFS3U

Pēdējā nodarbībā izskanēja atziņa par brīvību. Brīvību, pēc kuras visu laiku tiecos, jo man ir sajūta, ka esmu te, pilsētā, te, dzīvē, iesprostota. Atziņa skanēja tā: Brīvība ir spēja uzņemties atbildību.

Cilvēks ir kā švamme.
Švamme uzsūc visu, kas tai ir apkārt. Kad līst ūdens, tā ir padzirdīta un piepildīta, uzņem visu, ko tai dod. Kad apkārt ir gruži, tie tiek uzslaucīti. Ja kāds izspiež no tās ūdeni, paliek tikai švamme - sausa, saņurcīta un poraina. Tikai vēl mazliet nobružātāka kā iepriekš. Ja lielā roka paņem švammi un ziepes, tad viss, kas tai tuvojas, īsi pieskaras un aizslīd, neatstājot nekādas pēdas. Ir tikai arvien nobružātāks skats un apņurcītāki stūri, kamēr lielā roka nopērk jaunu švammi.
Tik vien.

Viegls vējš, svārki pinas pa kājām, bet līdz deju sākumam vēl pusstunda. Brīvības ielas ietves izšķīst siltajā gaisā, nesot cilvēku straumes uz mājām, bet kaut kur pa vidu biezajām mūra sienām siltums izkausē vēlmi pēc kaut kā ēdama. Ar kapučino krūzi rokā soļoju pāri Merķeļa ielai, tur vienmēr "deg zaļais". Ne pūķis, bet cilvēks, un autobusi, kas sastājušies rindā kā zaldātiņi, pacietīgi gaida, kad cauri cilvēku plūsmai varēs uzsākt savu tālo ceļu brīvības līkločos. Otrpus ielai esmu nonākusi līdz Vērmaņdārzam, cerībā izvēdnāt prātu no steigas, piesēžu uz soliņa aiz ziedu tirdziņa un lēnām ievelku nāsīs pavasara gaisu. Kaut kur pa nule izdīgušo zālienu brien Velsas korgijs pembroks, apošņā zīmīti un atstāj atbildi. Garām aizslīdz māmiņa ar ziliem bērnu ratiņiem, tikmēr uz blakus esošā soliņa sēdošo puisi jau sveicina bariņš viegli hipsterīgā izskatā.

Attālāk no manis sēž trīs puiši, no kuriem viens spēlē saldsērīgo, mūžam sirdī aizķērušos Nothing else matters. Iepretim trio uz zemes stāv melns ģitāras čehols, pie kura uz brīdi piestāj priecīgs vīrs garā, melnā mētelī. Ap kaklu tam koši sarkana šalle, bet galvā esošo cepuri vīrs noceļ puiša priekšā un met spēcīgi pret čeholu sacīdams: "Edž, Tev labi sanāk! Vai Tu nepelni naudiņu ar šo? Kur cepure?"
"Nav cepures," atbild spēlējošais puisis, un uzsāk ritmiskāku meldiņu, kas patīkami lipīgs kā ābols karamelē. Pēc brīža jau vīrs sāk šūpoties, tad, teikdams, ka te nu gan derētu bungas, pats, redz, kādreiz esot spēlējis aktīvi tādas, un, noņemdams savu raibo mugursomu no pleciem, uzsāk dejot. Vīrs smejas, un puiši smej tam līdzi. Man gribot negribot lūpu kaktiņi tik ļoti ceļas augšā, ka dienas grūtums aizmūk no manis kā nakts, atnākot dzestram rītam.

Uzmetu savu somu plecā, sāku soļot Tērbatas ielas virzienā, piecas minūtes vien atlikušas līdz dejām, un dzirdu vīru sakām: "Spēlē vēl, man vizbulītes jau galvā!"

Gaidot savu dienišķo Ābolīti, sēdēju pieturā uz soliņa un nejauši piedalījos blakus sēdošā pāra sarunā. Puisis, kas pēc stāstīstā nesen pārbaucis mājās, sarunājas ar meiteni. Meitenei taisns deguns, izskatās jauniņa, tā ap labi, ja vispār astoņpadsmit, kājās zebras raksta getras, mugurā koši rozā pufaika. Abi sēž salikuši rokas kabatās.
- Brauc man līdzi uz Angliju!, saka blondais puisis.
- Es nezinu angļu valodu. Nemaz.
- Tas nekas, a tur angļu valodu nemaz nevajag. Pirmie divi mēneši ir grūtāk, bet pēc tam jau pierod.
- A ko es tur darīšu?
- Nezinu, dzīvosi manā dzīvoklī.

Smejas. Mazliet klusums. Pēc pāris mirkļiem saruna atsākas.

- Tu zini, kāpēc es atbraucu atpakaļ?
- Nu?
- Te man nav nekā, izņemt draugus, bet Anglijā man ir viss, ...
Abi sinhroni nosaka: - ...izņemot draugus.

Piebrauca Ābolītis, un es ar savu piena pudeli un paunām raušos uz durvju pusi. Man pa priekšu iekāpj puisis, apsēžas četrnieku beņķos un izvelk savu balto Samsungu no kabatas. Rokas raupjas, sausas, nagi apgriezti īsi jo īsi, un, skatoties uz tām, šķiet, ka pretī sēž vecs vīrs. Paceļu acis, lai nopētītu puisi, bet tur aiz iepriekš dzirdētās viegli prastās valodas sēž nopietns, kluss laimes meklētājs, kam piebesījies būt nopīpējušamies. Zin, "darbs, mājas, darbs, mājas, aizej mājās, blenz sienā, nav ko darīt, ej gulēt, bet no rīta atkal uz darbu. Kad atbraucu atpakaļ, redzēji, man vaigi pat bija iekrituši, tāā biju nopīpējies... tagad arī nedzeru tik daudz," nosaka puisis.
Abi izkāpjam vienā pieturā.

"Sava vieta vienmēr ir brīva un pacietīgi tevi gaida," saka Kristaps Ģelzis (iz šejienes: http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/kristaps-gelzis-merkis-ir-radit-nevis-sanemt.d?id=44010504).

„Es tagad braucu uz māj’, ārā drausmīgs laiks”, siltā balss tonī teica kāda dāma, kas sēdēja aiz manis tramvajā.

Ir jau četri, ārā sāk satumst. Cilvēki iepakojušies mēteļos un kapucēs tā, ka viņus nevar atpazīt. Līvu laukumā mani kāds pasveicina, bet es viņu pat neatpazīstu, vēlāk tikai galvā saslēdzas dzirde un asociatīvā atmiņa – tā mana kolēģe. Dodos uz tramvaju pa Kalēju ielu, un tā pēkšņi kļuvusi tik gaiša un romantiska. Aizmiedzu acis un slīdu pa bruģi pieturas virzienā, ik pa brīdim mēģinu noķert sniegpārslas atvērtās plaukstās, līdz tās vienmērīgi nosēdušās uz maniem tumši sarkanajiem cimdiem. Smaidu un pie sevis nodomāju – beidzot ir pienākusi mana dzimšanas diena!

Nedrīkst paraugoties. Kolīdz to dara, kļūdas ir tavs sabiedrotais.

Visam jābūt līdzsvarā. Laimes sajūtai, kas tevi ceļ debesīs, un realitātei, kas piezogas nemanot, atgriežoties nobružātajā un skaistajā Rīgā.

10