klarika - February 8th, 2006 [entries|archive|friends|userinfo]
klarika

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

February 8th, 2006

[Feb. 8th, 2006|10:00 am]
Pašlaik nekur nav droši. Ir vajadzīgs prast aizstāvēties.
-Tātad tu nāksi uz turieni?
-Jā nākšu...Tikai Malfojs...vai bez viņa nekādi nevar?
-Nē viņš atrada to istabu un parādīja man.
-Viņš parādīja tev tāpēc, ka bez tevis nevarēja ieiet!
-Es to saprotu, bet vienalga.
-Labi...Malfojs, tad Malfojs...
-Tas ir labi, ka tu turpini nodarbības ar Strupu!- klusu piezīmēja Hermione- Tikai nekaitini viņu pārāk.Dumidors dara visu, lai aizstāvētu tevi un tev nevajadzētu...
-Hermī, es zinu. Es cenšos viņu nekaitināt, bet...viņš vienkārši negrib mani novērtēt...vai arī saprast. Viņš dusmojas uz manu tēvu tāpēc, ka viņš...
Harijs iekoda mēlē.Viņš saprata, ka ir pateicis, kaut ko lieku. Zēns bija apsolījis Strupam, ka atskaitot viņu neviens neuzzinās kādas lietas džeims Poters bija ar atļāvies darīt ar nākamo mikstūru pasniedzēju. Bet bija par vēlu- Rons jau bija ieinteresēts.
-Ko tavs tēvs izdarīja Strupam?
-E-e-e...Neko.Vienkārši netīšām pateicu. Patiesībā es noteikti nezinu kāpēc viņi necieta viens otru.Nu...iespējams, ka tā pat kā es ar Malfoju agrāk...Kaut kur nesaskanēja domas...nav svarīgi.
-Labi, man ir vienalga...-tomēr spriežot pēc Rona sejas izteiksmes, viņam bija drausmīgi interesanti.- man vajag doties uz treniņu...Es jau tā pat kavēju...
-Ak, jā...Harijs nedaudz svārstījās, bet peč tam tomēr pajautāja:-Drīkst es iešu kopā ar tevi...paskatīties?
-Protams, ejam. Tikai slotu paķeršu no koptelpas...Tiksimies uz laukuma?
-Jā, uz laukuma.
Tajā brīdī, kad viņi izgāja no klases viss Harija labais noskaņojums momentāli pazuda. Viņš pēkšņi sajuta cik ļoti apskauž Ronu.Viņam tā gribējās paspēlēt...Zēns pats nesaprata kāpēc, bet nokāpa lejā savā koptelpā un izņēmis no lādes "Ugunsbultu" paņēma to līdzi uz laukumu.
Harijs apsēdās vienā no tribīnēm un sāka vērot. Komandā bija ļoti daudz jaunu spēlētāju. Jauni dzinēji un triecēji. Nu un protams Rons kā vārtsargs un Džinnija kā meklētājs.Ļoti dīvaini, bet tribīnēs sēdēja vēl ļoti daudz Grifidorieši Kalambola formās un katram bija līdzi slota.
Harijs skaidīgi nolūkojās tajā kā Džinnija dzenas pakaļ zelta bumbiņai. Viņa rokas stingri satvēra "Ugunsbultas" gludo koku. Zēnam ļoti gribējās uzlekt virsū slotai un tieši tā pat aiztraukties pakaļ sudrabainajiem spārniņiem.Tomēr Harijs sevi apvaldīja.
Pēc viņa domām treniņš beidzās ļoti ātri. Vēl nebija palicis tumš, bet visi spēlētāji, jau nolaidās uz laukuma un sāka apspriest spēli.Harijs smagi nopūtās un paņēmis "Ugunsbultu" devās atpakaļ uz pils pusi. Viņam gribējās pēc iespējas ātrāk pamest laukumu. Uz sirds bija nepatīkams smagums un pretīgums...
Bet te zēns saprata, ka kāds sauc viņu vārdā.Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka rons un džinnija viņam māj. Harijs neko nesaprasdams pienāca pie viņiem.Vārtsargs un meklētājs, tagad māja tiem grifidoriešiem, kuri sēdēja uz tribīnēm. Arī viņi pienāca klāt.
-Tātad, rezerves jūs mūsu,- iesāka Rons azartiski mirdzošām acīm.- Ir sāpīgi nolūkoties kā jūs sēžat bez darba.Un tieši tāpēc, lai nedarītu jums pāri un neatņemtu jūsu mīlestību pret kalambolu, mēs tūlīt izdarīsim tādu lietu- Mēs dalīsimies divās komandās! Komanda kurā ķērājs ir Harijs Poters automātiski sāk ar piecdesmit punktiem. Visu sapratāt? Nu tātad izvēlaties kapteiņus un sadalaties! Harijs stāvēja satriekts lūkojoties uz ronu un virpinot rokās "Ugunsbultu".
-Tu nopietni vēlies, lai es spēlētu?- Gandrīz čukstus pajautāja zēns.
-Protams! Kāpēc tad tu slotu atstiepi līdzi? Nu uz priekšu, tevi jau izvēlējās. Veiksmi. Džinnija ir ļoti labi izmācījusies kalambolu spēlēt, tā kā...
-Paldies.
Harijs uzsmaidīja Ronam un apsēdies uz slotas atgrūdās no zemes. Un atkal šī gandrīz aizmirstā laimes sajūta...Atkal vējš ausīs un izspūruši mati...Atkal debesis un zibsnis...Harijs nebija pat iedomāties spējis, ka šī diena beigsies tik labi...
linkpost comment

[Feb. 8th, 2006|11:30 am]
12. nodaļa
Laimes pārņemts Harijs atgriezās sava torņa viesistabā. Viņš bija cieši saspiedis rokā zibsni, zeltītā bumbiņa lēnām māja ar spārniņiem, it kā būtu pamatīgi nogurusi.Viens no jaunajiem dzinējiem pārsteigts par Harija spēli bija nobūris zibsni tā, lai to nevarētu pazaudēt un uzdāvinājis zēnam.
Harijs nejauši atcerējās savu tēvu- Džeimsam Poteram arī bija zibsnis, ar kuru viņš mīlēja izklaidēties pārtraukumos starp stundām.
Zēns nolikās gulēt vēl ar vien atrazdamies septītajās debesīs no prieka. Pēc tādas piepildītas dienas, kurā noskaņojums viņam bija mainījies reizes desmit, zēns pats par sevi saprotams, ka aizmirsa patrenēties slēptprātībā...To viņš saprata tikai nākamajā dienā, kad atnāca pie Strupa uz pirmajām divām stundām.Harijam iekšā viss kļuva auksts, kad profesors peč stundām viņam it kā starp citu atgādināja par nodarbībām. Zēns izmisis centās saprast ko gan viņš varētu izdarīt. Tomēr izejas nebija- Strups atkal uzzinās, ka Harijs neuzklausa viņa padomus un nenodarbojas ar sevi.
Līdz pat pulkstens sešiem zēnu visu laiku pārņēma kaut kā nepatīkama priekšnojauta, un viņš tai neko nevarēja padarīt- profesors jau stundās bija ļoti nokaitināts, bet Harijs gatavoja viņam jaunu iemeslu dusmoties.
Vakarā zēns stāvēja pie Strupa kabineta un dziļi ievilcis elpu, un pie viena cenzdamies sakārtot savas domas, pieklauvēja pie durvīm un iegāja iekšā.Bija manāms, ka profesors ir ļoti riebīgā noskaņojumā, viņš staigāja pa kabinetu un šķirstīja kaut kādu grāmatu. uz viņa galda stāvēja kaudzīte citu, iespējams, ka jau izskatītu grāmatu.
-E-e-e...Labvakar profesor,- uzmanīgi ieminējās harijs aizvērdams aiz sevis durvis.
-Neredzu šajā diennakts laikā neko labu,-noburkšķēja Strups.- pagaidiet Poter pāris minūtes kamēr es tikšu galā ar jūsu problēmu.
Viņš atkal atsāka šķirstīt grāmatu, lādēdamies pie katras nākamās lappuses.Harijs kādu brīdi sekoja līdzi viņa uzvedībai, bet pēc tam tomēr uzdrīkstējās pajautāt:
-Ko jūs meklējat ser?
-Es meklēju veidu kā pasargāt jūsu tukšo galvu no Tumšā lorda,- salkanā balsī atbildēja Strups.-Esiet lūdzu tik laipns un netraucējiet man!
-Kāpēc jūs to darāt?- Harijs atkal pajautāja un pats nesaprotot kāpēc piebilda:-Ser?
linkpost comment

[Feb. 8th, 2006|11:35 am]
Profesors izskatījās nokaitināts, bet tomēr atbildēja:
-Mani palūdza direktors. Ticiet man poter, ka man tas nesagādā ne mazāko prieku.
Harijs nedaudz padomāja un teica:
-Jūs varējāt to nedarīt. Profesors Dumidors jūs palūdza, bet nepavēlēja.
Strups atrāvās no grāmatas un pētoši palūkojās zēnā.
-Redzu, ka jūs esat uzzinājis manu mazo...profesionālo noslēpumiņu,- Slīdeņa vecākais greizi pasmīnēja»-Jums kāds pastāstīja, jeb jūs pats līdz tam nonācāt?
Harijs nez kāpēc neatbildēja, bet Strups šķita arī negaidam atbildi.
-Poter, kā jūs jau laikam esat pamanījis,- viņš turpināja.- tad jeb kurš direktora lūgums ir ļoti uzstājīgs. Bet man šķiet es jūs lūdzu man netraucēt.
Profesors izlapoja grāmatu līdz beigām un dusmīgi nometa to uz galda.Grāmata sagāza pārējo grāmatu kaudzīti, bet Strups tam pilnībā nepievērsa uzmanību.Viņš jau pētīja citu grāmatu vākus kuras stāvēja plauktā, kabineta stūrī.Harijs atviegloti uzelpoja un sāka vākt kopā sagāzušās grāmatas.Zēns saprata, ka profesors ir pilnībā nenoskaņots uz slēptprātību...
-E-e-e, ser, es varētu aiziet uz Slēgto nodaļu bibliotekā, ja jūs man iedotu atļauju,- iesāka harijs cerībā pēc iespējas ātrāk aizvākties no kabineta.- Es arī varētu palīdzēt meklēt.
-Nomierinieties, Poter,- Atteica strups pat nepagriezdamies pret zēnu.-iedot jums atļauju un jūs aizstiepsiet pusi Slēgtās nodaļas. pie tam es tur jau biju...Tur nav nekā tāda ko es nezinātu.
Sapratis, ka netiks vaļā no profesora harijs atkal uzdeva jautājumu:
-Ser, A, kam tam konkrēti ir jābūt?
-Poter, jūs novēršat manu uzmanību, ko es jau trešo reizi lūdzu jūs nedarīt.
-Bet profesor...
-Senlaicīga melnās maģijas grāmata, iespējams, ka seno, tumšo burvju pieraksti! Ko jūs vēl no manis gribat? Jums vajadzētu būt pateicīgam par to, ka es ar to vispār nodarbojos! Bet jūs tā vietā traucējat man un sev starp citu arī!- Strups bija ļoti saniknots un aizkaitināts, bet Harijs vienalga pacentās uzzināt ko vairāk. Viņš zināja, kur varēja dabūt senu melnās maģijas grāmatu, bet tikai kādu?...
-Vai jūs zināt, kas ir tās grāmatas autors? vai jūs esat viņu kādreiz redzējis?
Strups strauji pagriezās pret Hariju. Zēns instinktīvi atkāpās pāris soļus. Šķita, ka profesors ir gatavs viņam uzklupt un saplosīt gabaliņos. Viņa acīs mirdzēja tīrs un neapslēpts naids.
-Redzēju- negaidīti nošņācās Strups.- Es redzēju to grāmatu pie jūsu dārgā tēva.- Profesora sejā parādījās sāpes un riebums.-Reiz...es mēģināju ielīst viņa galvā...es gribēju atrast kādu iemeslu, vai gadījumu no viņa iepriekšējās dzīves, lai viņu pazemotu...-Strups šķita esam aizmirsis par Hariju, kurš uzmanīgi klausījās katrā vārdā, kamēr profesors nodevās nepatīkamajām atmiņām.- Bet tas nelietis spēja ļoti labi pretoties...Un peč tam viņš netīšām ļāva man ieraudzīt to grāmatu...
-Kas tā bija par grāmatu, Profesor?- Zēns uzmanīgi pajautāja.
Strups itkā atjēdzās un nikni palūkojās uz Hariju.
-Es neredzēju viņas nosaukumu,- īsi atbildēja slīdeņa torņa vecākais, izņemdams zizli.- tātad, sāksim nodarbību...
-Bet kāpēc jūs neizmantojat...Nu...-izlikdamies, ka nav dzirdējis pēdējos vārdus,zēns ar acīm norādīja uz Domnīcu, kura stāvēja uz viena no plauktiem. Profesora seja kļuva pilnīgi balta no niknuma, nūjiņa viņa rokās sāka trīcēt.
-Es nevaru atcerēties to ko nekad neesmu zinājis,- čaukstoši nočukstēja Strups.- pat ja es pieiešu cieši klāt pie grāmatas es neieraudzīšu viņas nosaukumu...
-Varbūt, ka es ieraudzīšu?- Harijs pajautāja un uzreiz ierāva galvu plecos- zēns saprata, ka ir uzprasījies uz pamatīgu skandālu.
Tik niknu profesoru viņš redzēja pirmo reizi. harijam bija pazīstams tāds stāvoklis- it kā viss niknums uzsprāgst iekšā, iesprūst kaut kur kaklā un nevar izkļūt ārā, saraudams iekšējos orgānus pa gabaliņiem. Tādos gadījumos gribas dziļi ieelpot, bet nesanāk, plaušas ir kā nobloķētas. Šķiet, ka tieši to pašlaik izjuta Strups.Profesora bālā seja palika tāda kā mironiski zilgana, bālie pirksti spēcīgi saspieda tumšo koku. Slīdeņa vecākais atvēra muti it kā gribēdams uzbļaut zēnam, bet neizdvesa ne skaņas. Nūjiņa viņa rokās sāka trīcēt vēl vairāk.Strups pēkšņi sašūpojās un pieķērās pie galda it kā viņam būtu sagriezusies galva.Pēc tam profesors lēnām apsēdās uz krēsla, un sažņaudzis kulakus nolaida galvu. Garie mati aizsedza viņa seju. harijs nobijās, ka profesoram ir sākusies lēkme. Zēns piespieda sevi pakustēties no vietas un izdarīja soli uz galda pusi.
linkpost comment

[Feb. 8th, 2006|12:40 pm]
-Profesor...-Harijs ar grūtībām ieteicās,tā kā rīklē bija pilnīgi pārkaltis.- Profesor, atvainojiet...es...es ne...
-Vācies prom!- Strupa balss kā zibens spēriens izlidoja cauri klasei.- Vācies prom no šejienes, tu pretīgais puika! Vācies prom es nekgribu tevi vairs redzēt NEKAD!!!
Harijs no pārbīļa sastinga uz vietas. Profesors piecēlās no galda, caurskatīdams zēnu ar slepkavniecisku skatienu.Harijam šķita, ka Strups pēkšņi ir kļuvis augumā daudz lielāks un pārkaras viņam pāri kā klints.
-Tu kaut ko nedzirdēji?- profesora acis kļuva tik šauras kā divas spraudziņas.-Es pavēlēju tev vākties no mana kabineta! TŪLĪT PAT!!!
Zēnam sāka sāpēt galva. Viņš saprata, ka atkal visu ir sabojājis. Viņam kļuva bail, ka Strups izliks viņu ārā un tad viņš sarūgtinās Dumidoru un daudzus citus skolā. Viņš pielika pamatīgas pūles, lai šoreiz nenobītos un palika stāvot uz vietas cenzdamies paskaidrot.
-Profesor Strup, atvainojiet...es nedomāju neko tādu...Vienkārši...
-PĒDĒJO REIZI BRĪDINU- PAZŪDI!!!
Un tad notika tas ko Harijs bija gaidījis viss mazāk, pat no Strupa- profesors kā aptracis apgāza savu galdu un pavērsa zizli pret zēnu. Harijs nepaspēja neko izdarīt kā viņu pagrūda pret sienu, brilles nolidoja no deguna, atskanēja plīstoša stikla troksnis. Zēns knapi saprata, ka viņam krīt virsū plaukti ar dažādām draņķību bundžām un palekt malā. Viņš izrāva zizli un ātri sameklēja savas brilles, no kurām bija palikuši pāri tikai ietvari, bet viņam ar to pietika
-Reparo! uzlicis brilles uz deguna zēns pēdējā brīdī izvairījās no nākamā Strupa lāsta un atsitas pret citiem plauktiem. Profesors atkal izkliedza kaut kādu lāstu. Harijs pieliecās un lāsts trāpīja pa plauktiem. Uz viena no tiem stāvēja Strupa domnīca. Dēlis pārlūza uz pusēm, akmens trauks noslīdēja no tā un sāka lidot lejup.
Strups un zēns sastinga nolūkodamies šajā skatā. Harijs visu redzēja kā palēninātā filmā- trauks lēnām tuvojās zemei, griezdamies pats ap savu asi un gandrīz vai izšļakstīdams gāzveidīgo masu. Ar katru brīdi tuvāk un tuvāk tam, lai saplīstu.Dīvainas domas ar gaismas ātrumu lavierēja Harija galvā- Viņš domāja, ka ja nu tur ir kaut kas svarīgs? Ja nu kaut kas svarīgāks par informāciju par nāvēžiem?... Ja nu ne tikai sliktās, bet arī...Kaut kādi laimīgi Strupa dzīves momenti, kuri viņam ir ļoti dārgi un kurus viņš nevienam nevēlas rādīt?...Zēns nokrita uz vēdera un pēdējā brīdī noķēra Domnīcu.
Pēc tam viņš strauji parāva ceļus pie paša zoda. Krītošās grāmatas sāpīgi iesita zēnam pa muguru, bet Harijs cietās...Vēl vienam izrāvienam viņam nebija spēka, bet vajadzēja pasargāt trauku no krītošajām grāmatām...Beidzot šī krusa beidzās.Zēns pārvarējis sāpes palūkojās uz Strupu. Profesors stāvēja acīm redzami satriekts līdz dvēseles dziļumiem. Viņš nolaidās uz ceļiem, viņa nūjiņa ar skaļu blīkšķi nokrita zemē.
linkpost comment

[Feb. 8th, 2006|01:05 pm]
-Poter,- viņš ar grūtībām izspieda.-Jūs...jūs...
Strups nepaspēja izrunāt līdz galam- plaukta gabals tomēr nokrita no sienas un uzvēlās Harijam tieši uz galvas. Zēna acu priekšā viss apmiglojās, viņš ieraudzīja miljonu zvaigznīšu...un zaudēja samaņu.
linkpost comment

[Feb. 8th, 2006|01:11 pm]
Atjēdzies Harijs saprata, ka lai cik tas dīvaini nebūtu viņš vēl ar vien atrodas pazemē. Nolādējis visu pasaulē zēns pats sev uzdeva jautājumu- kāpēc pat pēc viņa domnīcas glābšanas Strups nevēlas nu kaut vai nedaudz apžēloties par viņu un aizgādāt uz slimnīcas spārnu? Atbildi viņš saņēma tūlīt pat- kaut kas karsts apdedzināja viņa pakausi, kurā jau tā pat bija jūtamas asas sāpes.
-Au!- harijs pacentās nokratīt to no sevis, bet viņa pretošanos pārtrauca neapmierināta Strupa balss:
-Kaut nedaudz apstipriniet savu varoņa slavu un pacietieties!
Zēns pārstāja raustīties un sakoda zobus- sāpju dēļ viņam pulsēja visa galva. pamazām sāpes tomēr atkāpās. Harijs atkal sāka dīdīties uz krēsla. Bez galvas viņam šausmīgi sāpēja mugura un pleci, un zēnam gribējās apsēsties ērtāk.
-Profesor, drīkst es došos uz slimnīcas spārnu?- Beidzot neizturējis sāpes labajā plecā, pajautāja Harijs.
-Poter, jums nevajag iespringt. Lielāko daļu mikstūru priekš slimnīcas spārna gatavoju es. nav vajadzības traucēt Pomfrī madāmu. Novelciet mantiju. Es paskatīšos jūsu plecu. Harijs saviebās. Viņam nebūtu iebildumu vēl desmit minūtes pamocīties, bet saņemt palīdzību no medmāsas, kura bija pieņemta darbā tāpēc, lai palīdzētu skolēniem jeb kurā diennakts laikā, ja viņi cieš no nikniem profesoriem. Tomēr pēc tam zēns saprata, ka Strups manāmi baidījās laist viņu pie Pomfrī madāmas, kura noteikti sāks izprašņāt kāpēc viņam ir zilumi un, ka Harijs var sarunāt daudz ko lieku. Nekas cits neatlika kā novilkt mantiju, pakārt to uz krēsla un pacelt uz augšu džemperi, atklādams jau zilu palikušo muguru.
-Jā...-Strups dīvaini paklakšķināja mēli un sāka aptaustīt Harija zilumus. Zēns nevilšus sarāvās- profesoram bija ļoti aukstas rokas.Tomēr Strups iztulkoja straujās kustības savādāk:
-Sāp?- viņš painteresējās.
Harijs norija simtiem pārmetumu uz Strupa adresi-zēns bija gatavs nošauties, bet viņam šķita, ka Strupa balsī skan kaut kas līdzīgs līdzjūtībai...Kaut gan varbūt, ka tikai izlikās...Tomēr Harijs to ātri aizmirsa.Profesora aukstie pirksti pieskārās sevišķi sāpīgai vietai pie labās lāpstiņas.Zēns palecās un iekliedzās:
-Neaiztieciet! Sāp!!!
linkpost comment

navigation
[ viewing | February 8th, 2006 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]