| |
[Feb. 8th, 2006|12:40 pm] |
-Profesor...-Harijs ar grūtībām ieteicās,tā kā rīklē bija pilnīgi pārkaltis.- Profesor, atvainojiet...es...es ne...
-Vācies prom!- Strupa balss kā zibens spēriens izlidoja cauri klasei.- Vācies prom no šejienes, tu pretīgais puika! Vācies prom es nekgribu tevi vairs redzēt NEKAD!!!
Harijs no pārbīļa sastinga uz vietas. Profesors piecēlās no galda, caurskatīdams zēnu ar slepkavniecisku skatienu.Harijam šķita, ka Strups pēkšņi ir kļuvis augumā daudz lielāks un pārkaras viņam pāri kā klints.
-Tu kaut ko nedzirdēji?- profesora acis kļuva tik šauras kā divas spraudziņas.-Es pavēlēju tev vākties no mana kabineta! TŪLĪT PAT!!!
Zēnam sāka sāpēt galva. Viņš saprata, ka atkal visu ir sabojājis. Viņam kļuva bail, ka Strups izliks viņu ārā un tad viņš sarūgtinās Dumidoru un daudzus citus skolā. Viņš pielika pamatīgas pūles, lai šoreiz nenobītos un palika stāvot uz vietas cenzdamies paskaidrot.
-Profesor Strup, atvainojiet...es nedomāju neko tādu...Vienkārši...
-PĒDĒJO REIZI BRĪDINU- PAZŪDI!!!
Un tad notika tas ko Harijs bija gaidījis viss mazāk, pat no Strupa- profesors kā aptracis apgāza savu galdu un pavērsa zizli pret zēnu. Harijs nepaspēja neko izdarīt kā viņu pagrūda pret sienu, brilles nolidoja no deguna, atskanēja plīstoša stikla troksnis. Zēns knapi saprata, ka viņam krīt virsū plaukti ar dažādām draņķību bundžām un palekt malā. Viņš izrāva zizli un ātri sameklēja savas brilles, no kurām bija palikuši pāri tikai ietvari, bet viņam ar to pietika
-Reparo! uzlicis brilles uz deguna zēns pēdējā brīdī izvairījās no nākamā Strupa lāsta un atsitas pret citiem plauktiem. Profesors atkal izkliedza kaut kādu lāstu. Harijs pieliecās un lāsts trāpīja pa plauktiem. Uz viena no tiem stāvēja Strupa domnīca. Dēlis pārlūza uz pusēm, akmens trauks noslīdēja no tā un sāka lidot lejup.
Strups un zēns sastinga nolūkodamies šajā skatā. Harijs visu redzēja kā palēninātā filmā- trauks lēnām tuvojās zemei, griezdamies pats ap savu asi un gandrīz vai izšļakstīdams gāzveidīgo masu. Ar katru brīdi tuvāk un tuvāk tam, lai saplīstu.Dīvainas domas ar gaismas ātrumu lavierēja Harija galvā- Viņš domāja, ka ja nu tur ir kaut kas svarīgs? Ja nu kaut kas svarīgāks par informāciju par nāvēžiem?... Ja nu ne tikai sliktās, bet arī...Kaut kādi laimīgi Strupa dzīves momenti, kuri viņam ir ļoti dārgi un kurus viņš nevienam nevēlas rādīt?...Zēns nokrita uz vēdera un pēdējā brīdī noķēra Domnīcu.
Pēc tam viņš strauji parāva ceļus pie paša zoda. Krītošās grāmatas sāpīgi iesita zēnam pa muguru, bet Harijs cietās...Vēl vienam izrāvienam viņam nebija spēka, bet vajadzēja pasargāt trauku no krītošajām grāmatām...Beidzot šī krusa beidzās.Zēns pārvarējis sāpes palūkojās uz Strupu. Profesors stāvēja acīm redzami satriekts līdz dvēseles dziļumiem. Viņš nolaidās uz ceļiem, viņa nūjiņa ar skaļu blīkšķi nokrita zemē. |
|
|
