| |
[Oct. 7th, 2005|12:55 pm] |
Metenes par kaut ko sačukstēdamās aizskrēja. Harijs divu smagi elsojošu pirmkursnieku pavadībā iegāja slimnīcas spārnā.
Lazaretē bija trokšņaini. Bija dzirdami kliedzieni un strīdi. Zēns nenoturējās nepasmaidījis- Strups pat slimnīcas spārnā neprata uzvesties kaut cik atturīgi.
-Pomfrī madāma!-Harijs pasauca ne pārāk skaļi, bet tā, lai viņu varētu sadzirdēt.
Medmāsiņa iznāca no aizslietņa sarkana no dusmām.
-Briesmīgs cilvēks!- Viņa lamājās ejot.- Sliktāks par mazu bērnu!...Kas jums vēl noticis?
Harijs izskaidroja Pomfrī madāmai situāciju ar kautiņu, un pie viena painteresējās:
-Vai varētu redzēt profesoru Strupu?
-Nevajag tev uz viņu lūrēt. īpaši tagad...Kaut, gan ja tu nesteidzies, lūk- Medmāsa iegrūda zēnam rokās milzīgu sudraba kausu.- Pacentieties, lai viņš izdzer pēc iespējas vairāk...Man jau apnicis censties viņu piespiest.
Zēns iegāja aiz aizslietņa un sastinga- viņā lūkojās divas, melnas un niknas acis. Zēnam kļuva nedaudz baisi. Strupam bija apsaitēta galva un roka bija saitē...Bija skaidrs, ka tas profesoram nerada labu noskaņojumu.
-Poter!!- aizsmacis iebļāvās profesors.- Pazūdi no šejienes! Ātri!
Bija skaidri redzams, ka profesors nevēlas, lai skolēni (vēl vairāk Harijs), redzētu viņu tādu...bezpalīdzīgu.
-E-e-e...-zēns apjuka.- Vispār es gribēju pajautāt kā jūs jūtaties, profesor...
Harijs iekoda mēlē. Šādas rūpes profesoram neradīja sajūsmu.
-Kā es jūtos?- viņš nošņācās.- Pienāc tuvāk un iedod man savu nūjiņu. Es parādīšu.
-E-e-e...Harijs nepārliecināts par to, ka rīkojas pareizi pietuvojās gultai.- Nu savu nūjiņu es jums iedot nevaru, bet jūsējo gan atdošu...
Zēns izvilka no kabatas Strupa nūjiņu un nolika uz naktsgaldiņa. Par laimi profesora labā roka, nebija spējīga darboties, bet ar kreiso Strups nevarēja pēc tās aizstiepties. Tas ļoti saniknoja sakauto duelantu.
-Nu ko patīksminājāties par to, līdz kam mani esat novedis?!- Viņš uzbļāva.- Un tagad ārā no šejienes!!!
Negaidīti profesors sāka klepot, viņa seja pārklājās ar sarkaniem plankumiem. Harijs neapjuka un iegrūda Strupam rokās kausu.
-Dzeriet.
Profesors nepaklausīja un, turpināja smakt nost, tikai nikni palūkojās uz zēnu it kā teikdams "Labāk miršu, nekā pieņemšu palīdzību no tevis!" Tomēr zēnu tas neapmierināja.
Strupa riebīguma dēļ viņu pārņēma tādas dusmas, ka zēns neizturēja. Harijs izrāva sudraba kausu savam torņa vecākajam no rokām, pielika pie profesora lūpām, pielieca un pats uzbļāva
-Dzeriet! |
|
|
| |
[Oct. 7th, 2005|04:53 pm] |
Strups bija spiests izdarīt pāris malkus. Pēc lēkmes un Harija vardarbīgās darbības dziļi ievilcis elpu, profesors turpināja izgāzt savu niknumu uz zēnu:
-Lūk tagad jūs vēl arī kliedzat uz mani! Kāds tēvs tāds dēls! viens dievināja par mani ņirgāties, un arī otrs nav labāks. Jūs ar savu tētuku esat līdz riebumam līdzīgi!
Harijs visu pacietīgi pacieta. Ja strupam no šīs kliegšanas kļūs labāk...lai.
Profesors vēl ilgu laiku lamāja zēnu, kamēr netika pārtraukts ar kārtējo klepus lēkmi. Zēns atkal pagrūda viņam zem deguna kausu ar zālēm. Šoreiz Strups to uzņēma mierīgāk.
-Jums vajag mazāk niknoties,- Harijs piezīmēja kamēr Slīdeņa vecākais viebdamies rija zāles.
Harijs jau bija saklausījies tādu daudzumu lamu un sarkasma, ka varētu sastādīt skaidrojošo vārdnīcu. Tāpēc nav brīnums, ka izdzirdējis šo piezīmi Strups gandrīz aizrijās.
-Poter, nenorādiet amn ko darīt! Es pats tikšu skaidrībā...!
Uzklausījis vēl vienu naidīgu tirādi, harijs smagi nopūtās. Viņam pēkšņi viss kļuva tik vienaldzīgs, ka viņš atļāvās skaļi, tālai profesors dzirdētu, noburkšķēja:
-Labi, ka jūs neaizsūtīja uz Askabanu. Neapskaužu es tos atsprātotājus, kuriem nāktoes jūs sargāt...
Strups apstulba no tādas nekaunības
-Poter, ko jūs teicāt?- viņš nošņācās
-Es pateicu to, ko pateicu...
-Jūs esat pats lielākais nekauņa kuru man ir nācies mācīt!!!...
Pēc trešās naida izmešanas reizes, profesors redzami nogura. Viņš ar pašiem ļaunākajiem un riebīgākajiem vārdiem pieprasīja, lai Harijs pazūd no slimnīcas spārna, un pilnā nopietnībā pastiepās pēc burvju nūjiņas. Zēns nolēma, ka priekš pirmās vizītes ir bijis pietiekami un prātīgi aizvācās.
Harijs pretīgā noskaņojumā klīda pa Cūkkārpas gaiteņiem, pats īsti nezinādams kurp iet. Ar Strupu viss nesanāca tik vienkārši kā ar Malfoju...
Vēlēdamies novērst savas domas zēns ieklīda bibliotekā. Harijs pārlapoja kādu grāmatu, lapu pēc lapas, un tomēr nespēja uztvert saturu...Viņš vispār nespēja saprast, kas par grāmatu atrodas viņa priekšā. Tad zēns pacentās saprast, kāpēc nespēj sakoncentrēties uz tekstu. Kas par domām, jūtām, emocijām... Tas arī palika mīkla. Harijs vienaldzīgi palūkojās apkārt un ar prieku ieraudzīja Ronu, kurš tuvojās galdam.
-Sveiks, draugs,- Rons piebīdīja vēl vienu krēslu un apsēdās.- Nu kā eksāmeni?
-man pēdējais ir rīt,- drūmi atteica zēns.- Un kā tu? nokārtoji?
-Nezinu...Rezultāti būs tikai brīvdienās...Bet ļoti ceru uz veiksmi.
-Tu esi izlēmis ar ko nodarbosies...nu...nākotnē?
-Nē, pagaidām, bet...bispār nezinu. Sākumā es gribēju kļūt par auroru, kā tu, bet pēc tam padomāju- ko par to nodomās mana māte? neapvainojies Harij, bet aurors- tā ir profesija priekš tiem, kam dzīvē neviena nav...Es zinu, mans tēvs un māte ļoti pārdzīvos, ja ar mani, kaut kas notiks...Jā, un pie tam man kaut kā negribas ar Strupu sasieties...
-Jā...es saprotu. Ar viņu...hm-m...nav viegli atrast kopīgu valodu...- Harijs momentāli atcerējās savu šīsdienas vizīti pie profesora.
Rons it kā notvēra zēna domu. |
|
|
| |
[Oct. 7th, 2005|04:56 pm] |
-Starp citu interesanti kā viņš tur jūtas? Ceru, ka viņš nepiecelsies vēl minimums nedēļu. Zinu, ka vairs neeju uz viņa stundām, bet priekš citiem...Un gaiteņos viņu vairs nesatikt...- Rons sapņaini pievēra acis.
-Velti ceri,- Harijs nopūtās.- viņam jau ir labāk...
-Ko?! tu viņu redzēji?!
-Jā...Redzēju. Viņš nav pašā labākajā noskaņojumā, bet lamājas saprotami, tātad vairs nav tik slikti...
-Tu...Gāji pie viņa?- Rons ar ziņkārību un šausmām lūkojās uz Hariju, it kā vēlētos saskatīt viņam pierē trešo aci.
-Nu...Jā.
-Tevi ko nobūra?
-Nē...Vienkārši Drako ieteica...
Pēkšņi rona seja kļuva uzmanīga.
-Piedod, tu teici "Drako"? Iespējams, ka es kaut ko nesapratu, palaidu garām, vai arī mēs runājam par diviem dažādiem cilvēkiem...Drako, tas ir tas kurš Malfojs?
-Jā, viņš.
-Malfojs tev ieteica?! Tā viņam ir tāda jauna lamāšanās forma? "Pasūtīt pie Strupa"?!
Pons sāka smieties, bet harijs palika mierīgi sēžam.
-Es uzskatu viņa padomu par nedaudz dīvainu.-zēns piezīmēja.- tomēr man vajadzēja aiziet uz slimnīcas spārnu...
-Lai apciemotu Strupu?! Harij, nemuļķojies! Es protams saprotu, ka tu jūties vainīgs, par to, kas notika eksāmenā un ta tālāk...Bet tas ir Strups. saproti? Strups...
-Un kas?
-Harij, izskatās, ka Slīdenis uz tevi slikti iedarbojas...- Rona seja kļuva nopietna.- prasi padomus Malfojam, apciemo Strupu...
-Labi, aizmirsti...Labāk izstāsti, kā skolēni izturējās pret manu izgājienu?
-Kādu? Ak, jā. Zini viņi šķiet esam tavā priekšā dievbijīgās šausmās. Ek, žēl, nav Freda un Džordža...Viņi izdomātu tev par godu kaut ko grandiozu.Un tomēr visi tevi uzskata par dīvainu. Pārbēgt uz slīdeni, lai sadotu pa galvu Slīdeņa vecākajam.... Daudzi tevi vienkārši nesaprot. |
|
|
| |
[Oct. 7th, 2005|05:15 pm] |
-Viņi nezin, ka šis "Kautiņš" nebija amnos plānos, - rūgti piezīmēja Harijs.- Tu zini, ko es cenšos panākt...es tev teicu.
-Aha...es atceros. Nu, labi neuztraucies. Tā uzskata ne visi. Hermione, piemēram tevi neatbalsta. Šķiet viņa sarīkos skandālu uzreiz kā tevi ieraudzīs...O šķiet, ka tas notiks tūlīt...Nu, es skriešu...
Rons ātri pazuda no Bibliotekas, tajā laikā kamēr Hermione apsēdās viņa vietā uz krēsla un pievērsa harijam niknu skatienu.
-E-e-e...sveika, Hermione,- nomurmulēja Harijs.- Kā eksāmeni?...
-Harij, tu zini, ka...
-Slikti rīkojos?
-Nē, bet...
-Briesmīgi izrīkojos?Es zino to, vai arī ko tam līdzīgu...es...negribēju. Kaut kā pats no sevis sanāca...
Hermione uzmanīgi palūkojās uz zēnu, ievilka plaušās vairāk gaisa un teica:
-Es uzskatu...Tas vir šķist dzīvaini...Bet es uzskatu, ka tev vajadzētu...
-Aiziet un apciemot viņu? Jā, zinu, jau biju. Viņš vairāk, vai mazāk jau ir atjēdzies un tagad putina spalvas visam ko ierauga.
-Tas...ir labi,- Meitene izskatījās pārsteigta.- Es nedomāju, ka tu vispār piekritīsi, bet, ka jau...Labi erunāsim par šo tēmu. |
|
|