| |
[Oct. 7th, 2005|12:55 pm] |
Metenes par kaut ko sačukstēdamās aizskrēja. Harijs divu smagi elsojošu pirmkursnieku pavadībā iegāja slimnīcas spārnā.
Lazaretē bija trokšņaini. Bija dzirdami kliedzieni un strīdi. Zēns nenoturējās nepasmaidījis- Strups pat slimnīcas spārnā neprata uzvesties kaut cik atturīgi.
-Pomfrī madāma!-Harijs pasauca ne pārāk skaļi, bet tā, lai viņu varētu sadzirdēt.
Medmāsiņa iznāca no aizslietņa sarkana no dusmām.
-Briesmīgs cilvēks!- Viņa lamājās ejot.- Sliktāks par mazu bērnu!...Kas jums vēl noticis?
Harijs izskaidroja Pomfrī madāmai situāciju ar kautiņu, un pie viena painteresējās:
-Vai varētu redzēt profesoru Strupu?
-Nevajag tev uz viņu lūrēt. īpaši tagad...Kaut, gan ja tu nesteidzies, lūk- Medmāsa iegrūda zēnam rokās milzīgu sudraba kausu.- Pacentieties, lai viņš izdzer pēc iespējas vairāk...Man jau apnicis censties viņu piespiest.
Zēns iegāja aiz aizslietņa un sastinga- viņā lūkojās divas, melnas un niknas acis. Zēnam kļuva nedaudz baisi. Strupam bija apsaitēta galva un roka bija saitē...Bija skaidrs, ka tas profesoram nerada labu noskaņojumu.
-Poter!!- aizsmacis iebļāvās profesors.- Pazūdi no šejienes! Ātri!
Bija skaidri redzams, ka profesors nevēlas, lai skolēni (vēl vairāk Harijs), redzētu viņu tādu...bezpalīdzīgu.
-E-e-e...-zēns apjuka.- Vispār es gribēju pajautāt kā jūs jūtaties, profesor...
Harijs iekoda mēlē. Šādas rūpes profesoram neradīja sajūsmu.
-Kā es jūtos?- viņš nošņācās.- Pienāc tuvāk un iedod man savu nūjiņu. Es parādīšu.
-E-e-e...Harijs nepārliecināts par to, ka rīkojas pareizi pietuvojās gultai.- Nu savu nūjiņu es jums iedot nevaru, bet jūsējo gan atdošu...
Zēns izvilka no kabatas Strupa nūjiņu un nolika uz naktsgaldiņa. Par laimi profesora labā roka, nebija spējīga darboties, bet ar kreiso Strups nevarēja pēc tās aizstiepties. Tas ļoti saniknoja sakauto duelantu.
-Nu ko patīksminājāties par to, līdz kam mani esat novedis?!- Viņš uzbļāva.- Un tagad ārā no šejienes!!!
Negaidīti profesors sāka klepot, viņa seja pārklājās ar sarkaniem plankumiem. Harijs neapjuka un iegrūda Strupam rokās kausu.
-Dzeriet.
Profesors nepaklausīja un, turpināja smakt nost, tikai nikni palūkojās uz zēnu it kā teikdams "Labāk miršu, nekā pieņemšu palīdzību no tevis!" Tomēr zēnu tas neapmierināja.
Strupa riebīguma dēļ viņu pārņēma tādas dusmas, ka zēns neizturēja. Harijs izrāva sudraba kausu savam torņa vecākajam no rokām, pielika pie profesora lūpām, pielieca un pats uzbļāva
-Dzeriet! |
|
|
