| |
[Oct. 7th, 2005|04:53 pm] |
Strups bija spiests izdarīt pāris malkus. Pēc lēkmes un Harija vardarbīgās darbības dziļi ievilcis elpu, profesors turpināja izgāzt savu niknumu uz zēnu:
-Lūk tagad jūs vēl arī kliedzat uz mani! Kāds tēvs tāds dēls! viens dievināja par mani ņirgāties, un arī otrs nav labāks. Jūs ar savu tētuku esat līdz riebumam līdzīgi!
Harijs visu pacietīgi pacieta. Ja strupam no šīs kliegšanas kļūs labāk...lai.
Profesors vēl ilgu laiku lamāja zēnu, kamēr netika pārtraukts ar kārtējo klepus lēkmi. Zēns atkal pagrūda viņam zem deguna kausu ar zālēm. Šoreiz Strups to uzņēma mierīgāk.
-Jums vajag mazāk niknoties,- Harijs piezīmēja kamēr Slīdeņa vecākais viebdamies rija zāles.
Harijs jau bija saklausījies tādu daudzumu lamu un sarkasma, ka varētu sastādīt skaidrojošo vārdnīcu. Tāpēc nav brīnums, ka izdzirdējis šo piezīmi Strups gandrīz aizrijās.
-Poter, nenorādiet amn ko darīt! Es pats tikšu skaidrībā...!
Uzklausījis vēl vienu naidīgu tirādi, harijs smagi nopūtās. Viņam pēkšņi viss kļuva tik vienaldzīgs, ka viņš atļāvās skaļi, tālai profesors dzirdētu, noburkšķēja:
-Labi, ka jūs neaizsūtīja uz Askabanu. Neapskaužu es tos atsprātotājus, kuriem nāktoes jūs sargāt...
Strups apstulba no tādas nekaunības
-Poter, ko jūs teicāt?- viņš nošņācās
-Es pateicu to, ko pateicu...
-Jūs esat pats lielākais nekauņa kuru man ir nācies mācīt!!!...
Pēc trešās naida izmešanas reizes, profesors redzami nogura. Viņš ar pašiem ļaunākajiem un riebīgākajiem vārdiem pieprasīja, lai Harijs pazūd no slimnīcas spārna, un pilnā nopietnībā pastiepās pēc burvju nūjiņas. Zēns nolēma, ka priekš pirmās vizītes ir bijis pietiekami un prātīgi aizvācās.
Harijs pretīgā noskaņojumā klīda pa Cūkkārpas gaiteņiem, pats īsti nezinādams kurp iet. Ar Strupu viss nesanāca tik vienkārši kā ar Malfoju...
Vēlēdamies novērst savas domas zēns ieklīda bibliotekā. Harijs pārlapoja kādu grāmatu, lapu pēc lapas, un tomēr nespēja uztvert saturu...Viņš vispār nespēja saprast, kas par grāmatu atrodas viņa priekšā. Tad zēns pacentās saprast, kāpēc nespēj sakoncentrēties uz tekstu. Kas par domām, jūtām, emocijām... Tas arī palika mīkla. Harijs vienaldzīgi palūkojās apkārt un ar prieku ieraudzīja Ronu, kurš tuvojās galdam.
-Sveiks, draugs,- Rons piebīdīja vēl vienu krēslu un apsēdās.- Nu kā eksāmeni?
-man pēdējais ir rīt,- drūmi atteica zēns.- Un kā tu? nokārtoji?
-Nezinu...Rezultāti būs tikai brīvdienās...Bet ļoti ceru uz veiksmi.
-Tu esi izlēmis ar ko nodarbosies...nu...nākotnē?
-Nē, pagaidām, bet...bispār nezinu. Sākumā es gribēju kļūt par auroru, kā tu, bet pēc tam padomāju- ko par to nodomās mana māte? neapvainojies Harij, bet aurors- tā ir profesija priekš tiem, kam dzīvē neviena nav...Es zinu, mans tēvs un māte ļoti pārdzīvos, ja ar mani, kaut kas notiks...Jā, un pie tam man kaut kā negribas ar Strupu sasieties...
-Jā...es saprotu. Ar viņu...hm-m...nav viegli atrast kopīgu valodu...- Harijs momentāli atcerējās savu šīsdienas vizīti pie profesora.
Rons it kā notvēra zēna domu. |
|
|
