| |
[Sep. 23rd, 2005|01:10 pm] |
Taisnību sakot neliels mierinājums Harijam bija- profesori, kurus viss drīzāk bija noinformējis Dumidors, pārāk harijam nepiesējās. Maksūra vienmēr lūkojās uz zēnu ar tādu kā žēlumu,Zibiņš vienmēr centās paātrināt priekš zēna stundas gaitu- katru stundu sūtot to meklēt žurnālu. Toties Hagrids vispār vienu stundu atļāva pasēdēt viņa būdā. Zēns par to bija ļoti priecīgs. Viņš vairs nespēja izturēt kopā ar Slīdeņiem. Un tieši tāpēc bija pateicīgs Hagridam, ka varēja šo stundu pavadīt atpūšoties omulīgā istabiņā....Kad līdz stundas beigām bija palikušas desmit minūtes. Hagrids ievēlās namiņā un sāka runāt:
-Nu, tu...tas ir...kā...kā jūties?
-Normāli,- Harijs pacentās pasmaidīt;sanāca nožēlojami un nepārliecinoši.- Paldies profesor Hagrid.
Zēns nodomāja, ka pusmilzis ir atļāvis viņam šo stundu pavadīt namiņā tikai kaut kāda īpaša dumidora rīkojuma dēļ, un ka tagad Hagridu vajadzētu uzrunāt kā profesoru. Bet Hagrids savukārt tajā pašā brīdī palika dusmīgs:
-Tu man te nesāc atkal "profesoroties", galu galā mēs esam draugi! Un nospļauties par to kādā tornī tu esi...Tu tak...tas ir...nu...aizgāji turp ne jau tāpēc, lai parādītu, ka vari atļauties skolā darīt visu ko gribi...Dumidors stāstīja...nu, vispār, ka tu gribi...e-e-e....
-Torņus samierināt, Harijs pabeidza pusmilža vietā.
-Jā, tieši tā! Un tas tak ir tīri grifidora stilā! Zini, es tev patekšu, kaut ko tam vajadzētu tevi nomierināt...Tu esi nekam nederīgs slīdenis, lūk tā!
Zēns atkal pamēģināja pasmaidīt. šoreiz sanāca jau daudz labāk.
-Paldies, Hagrid, tas mani ļoti nomierināja...
-Nu re cik jauki! Nu, un...e-e-e...tava "Misija"...kā? iet uz priekšu?
-Pagaidām vāji...Nu, bet, lai pāriet pirmais šoks, pēc tam redzēsim kā viss iegrozīsies...
-Nu, labi, skaties. Un nezaudē cerību, saprati? Tu mums esi pēdējā cerība!
Harijs atvadījās no Hagrida un pirmo reizi vairāku dienu laikā sajuta atvieglojumu...
Šis atvieglojums nepazuda arī nākamajā dienā. Pirmā stunda bija Mikstūras. Strups atšķirībā no itiem profesoriem zēnam nedeva nekādu atpūtu un izdzina zēnu pēc pilns programmas. Savukārt hariju, tas pat nedaudz nomierināja. Vismaz kaut kas nebija mainījies viņa pāriešanas uz Slīdeni, dēļ...
Bija skaidrs, ka profesors zēnu par Slīdeni neatzina un tieši tāpēc turināja Harijam adresēt indīgas piezīmes. Bet tā kā tas (strupam par lielām bēdām) nebija stundas galvenais temats, tad profesoram nācās izbeigt bārstīt apvainojumus:
-Ir beidzies septembris.- viņš noinformēja studentus, kaut gan tie to tā pat zināja paši.- Es domāju, jūs saprotat, ko tas nozīmē. Šajās brīvdienās jūs saņemsiet mācību priekšmetu sarakstus, pēc kuriem varēsiet izvēlēties kādos priekšmetos kārtot eksāmenus priekš T.R.I.T.O.N.I.E.M. Priekš tiem, kuri uzdrīkstēsies ierasties uz praksi pie manis, varu uzreiz pateikt, ka Eksāmens būs ļoti grūts. Atkārtoju, ļoti grūts. Iesaku labi padomāt pirms pieņemt lēmumu, un neķerties klāt tam, ko jūs nespējat paveikt. Ceru, ka drīzumā es šķiršos no ļoti liela jūsu daudzuma. |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|01:44 pm] |
Izteikdams šos vārdus viņš pilnīgi atklāti palūkojās uz Hariju.
Malfojs ar saviem Drauģeļiem sāka ņirgt.
-"To mēs vēl redzēsim,-nodomāja zēns.- No manis tu tik viegli vaļā netiksi..."
Pēc sarunas ar Hagridu Harijs beidzot bija atradis sevī spēkus darboties. Depresija bija atlaidusies un gandrīz izzudusi.
-Laiks pārņemt vadības grožus savās rokās- Zēns pajokoja pats priekš sevis, cerēdams sev uzlabot noskaņojumu.
Sajutis, ka ir kļuvis nedaudz labāk, harijs vēl vairāk saņēma spēkus un kā labi organizēts slīdenis sastādīja priekš sevis sarakstu, kura saturs savukārt vairāk atbilda Grifidoram.
1. Salabt ar Ronu un Hermioni.
2. Pierunāt viņus propagandēt mieru un draudzību Grifidorā.
3. Propagandēt mieru un draudzību Slīdenī.
4. Sadraudzēties ar Malfoju.
5. Nokārtot Eksāmenu mikstūrās.
6. Sadraudzēties ar Strupu.
Pēdējie trīs punkti harijam šķita īpaši sarežģīti un neiespējami, tomēr mainīt viņš vairāk neko nemainīja. vajadzēja sākt pamazām kaut ko darīt...
Kā izpildīt pirmo plāna punktu Harijs izlēma uzreiz.
Viņš uzrakstīja Ronam un Hermionei vēstuli: |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|01:54 pm] |
-"Ja mūsu draudzība piecu gadu garumā, jums līdz šim brīdim kaut ko nozīmēja, atnāciet šodien naktī pie Goda zāles. Nāciet ne ātrāk par pusnakti. Gaidīšu.
Harijs."
Tieši pusnaktī zēns nervozi staigāja gar Goda zāles durvīm. Padusē iespiestu viņš turēja paslēpni, kurš kādreiz bija piederējis viņa tēvam. tas bija paķerts līdzi, gadījumam, ja Filčam ar viņa Norisas kundzi ienāktu prātā atnākt arī līdz Goda zālei.Visā visumā iespējamais sods hariju neuztrauca, un ja Slīdenim noņems kādis četrdesmit- piecdesmit punktus, tad tas vispār būs ideāli. Neskatoties uz to, ka nu jau oficiāli divas nedēļas zēns dzīvoja kā slīdenis, patriotismu, pret savu pašreizējo torni zēns neizjuta.Baidījās viņš tikai dēļ tā, ka Ronu un Hermioni varētu noķert, vai arī, ka tie neatnāks paši tā gribēdami.Un tomēr drīz vien tumsā iezīmējās divas figūras. Tuvojoties figūras pārvērtās, par abiem gaidītajiem grifidora studentiem. Rons un Herione apstājās netālu no Harija. Kādu brīdi neviens no viņiem neteica neviena vārda.
-Ko tu gribēji, slīdeni?- Pēkšņi ar Malfoja cienīgu nicinājumu noprasīja Rons.
-Nesauc mani tā,- Hariju šī iesauka aizskāra.- Es gribu jums paskaidrt daudz ko tādu, ko jūs nesaprotat...
-Es visu brīnišķīgi saprotu,- zēna bijušais draugs turpināja vārīties.- Tu esi kļuvis pārāk aigstprātīgs. Grifidors priekš tevis vairs nav nekas! Jūs ar Malfoju esat sagājušies kopā! Jūs tagad esat labs pārītis!- Slavenais Poters un Bagātais Malfojs! Burvīgi! Vienkārši satriecoši! bet kāds gan tam ir sakars ar mums?! Nožēlojamajiem Grifidoriešiem?!
-Ron paklausies...
-Nē, slīdeni, mums vairs nevar būt kopīgas tēmas....ja tas ir viss, tad...
-Ron,- šoreiz jau runāja Hermione.- Uzklausīsim viņu.
Rons neatbalstoši palūkojās uz meiteni, bet iebilst nesāka un sakrustojis rokas uz krūtiem sagatavojās klausīties:
-Nu?
kaut gan harijs bija gaidījis kaut ko līdzīgu, tomēr viņu satrieca drauga uzvedība...un tomēr viņš tā pat kā senos laikos atklāja draugiem dvēseli. Harijs viņiem abiem izstāstīja pilnīgi visu sākot ar to sarunu, kura bija ar Hermioni un beidzot ar viņu šīs dienas tikšanos. Rona sejas izteiksme vairākas reizes mainījās, un tomēr viņš klusēja. Kad Harijs pabeidza savu stāstījumu, diezgan ilgu laiku valdīja saspringts klusums.
-harij...-beidzot priekšā iznāca Hermione.-Es uzskatu, ka tu rīkojies pareizi...Lai gan muļķīgi...Visu varēja izdarīt savādāk...Pārdomāt, izrunāt...Bet...Bet tu...pieņēmi, lai gan ne ļoti labu, bet...cēlsirdīgu lēmumu...
Rons pēkšni aizgriezās no harija un Hermiones. Viņš lgi stāvja pagriezies pret viņiem ar muguru un klusēja. Harijs beidzot izlēma viņam kaut ko pateikt.
-Ron...-Zēns centīgi mēģināja atrast pareizos vārdus.- Es saprotu, ka rīkojos...nē...izdarīju visu pārāk strauji...Es saprotu, ka man vajadzēja jums visu pateikt, neviss lūk tā vienkārši norauties...Bet es nezināju ko vēl varēju izdarīt...Tici, Ron, es neesmu mainījies...Pat ja tagad es mācos citā tornī, es neesmu mainījies. Un ar Malfoju es neesmu sadziedājies...Viņš mani tā pat kā agrāk ienīst...Un Strups arī...Ron... |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|02:34 pm] |
Zēns lēnām pagriezās pret hariju.Viņa acīs kaut-kas bija mainījies. Viņas kaut kā vainīgi mirdzēja netālu esošās lāpas vājajā gaismā. Harijs domās pasmaidīja. Rons nebija Malfojs. Viņš nevarēja viņu ienīst, viņš nevarēja neieklausīties harija stāstā.
-Piedod vecais,- viņš klusu teica, negaidīti mesdamies virsū zēnam.
Pirmajā brīdī Harijs nobijās, ka rons viņu vienkārši piekaus. (sevi izrādīja jau iegūtā slīdeniskā neuzticība , bet pēc tam aptvēra, ka draugs viņu apkampj.
-E-e-e...Jā, protams...-zēns uzsita draugam pa muguru.
-Piedod...Tie nelieši tevi tur vēl nav noveduši? Kāpēc tu visu tik ātri...? es būtu kopā ar tevi aizgājis...
-Nē Ron, tu man esi vajadzīgs Grifidorā,- Harijs izņēma no kabatas savu sarakstiņu un parādīja to saviem no jauna atgūtajiem draugiem.
Ronu un Hermioni sarakstiņš ļoti izklaidēja.
-Harij, tu to nopietni?- Smējās Hermione.
-Jā, a kas? vai kaut kas nav pareizi?
-Un par Malfoju arī?- Rons izkladējās.- Un par Strupu?
-Nu...Jā.
-Draugs, Nemuļķojies! šie divi tevi kopā ar visām brillēm apēdīs!Kaut gan nē...brilles atstās kā trofeju.
-Un tomēr es pacentīšos,- Harijs pārliecināti paziņoja.-Un...
Zēns pēkšņi apklusa. No kāpnēm uz uz koridora sienām krita ļaunu vēstoša ēna, bija dzirdami pavisam klusi soļi. Harijs pat nedomādams par to, kas tur varētu nākt, iegrūda Ronam un Hermionei Paslēpni, un nošņācās:
-Ātrāk velciet virsū!
-Mēs nesavietosimies divatā,- Hermione sāka krist panikā.
Priekš meitenes tābija gatavā elle viņa tik atbildīga amatā un viņu varētu pieķert...Kāds negods! Hermiones nedaudz psihiski nelīdzsvarotās smadzenes uzreiz uzbūra ainu kā labākajai skolniecei atņem nozīmīti...Murgs.
Rons izrādījās daudz aukstasinīgāks un apķērīgāks. Viņš iegrūda Hermioni stūrī un Pacēla priekšā mantiju. Harijs ļoti labi saprata, ka ilgi viņi tā nenostāvēs.-Rons nogurs turēt paceltas rokas,- un tāpēc atlika gaidīt "Nakts inspektoru", ar cerību, ka izdosies viņu aizvest kaut kur tālāk no šīs vietas. |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|09:08 pm] |
Kā jau zēns bija apspējis nodomāt, tas patiešām izrādījās Strups. Taisnību sakot Harijs bija paspējis domās pārcilāt visus Cūkkārpas profesorus, Filču ar viņa kaķeni un pat Dumidoru, kurš varētu būt izdomājis aiziet pēc savas iemīļotās karstās šokolādes. Tomēr Strups atradās ārpus jeb kuras konkurences.
Profesors kā draudīga ēna ienāca koridorā- momentāli pamanīja Hariju un piesteidzās pie viņa.
-Tā-tā...-Strups samiedza acis, zēnam uz brīdi izlikās, ka acu vietā profesoram tagad ir tikai tukši acu dobumi- gaisma it kā pazuda tumšajos, auksto acu labirintos...-Poter pastaigājamies naktī pa skolu? Kopš esat pārnācis uz manu torni esiet pavisam izlaidies...Sekojiet man!
Harijs nepretodamies sekoja profesoram. Pa ceļam viņš paslepus paspēja parādīt tukšajam stūrim, kurā patiesībā slēpās Grifidorieši- gaisā paceltu īkšķi.
Strups to nepamanīja
Profesora kabinetā bija ļoti tumšs. Izskatījās, ka Strupu šī tumsa pilnīgi apmierināja, tomēr harijam galīgi negribējās, lai Torņa vecākais savā melnajā apmetnī pilnīgi saplūstu ar tumšu un staigātu viņam apkārt kā neredzams rēgs. Tieši tāpēc zēns izlikās, ka ir uzskrējis virsū skapja stūrim un Strupam gribot, negribot nācās iekurināt kamīnu.
-Tātad nakts pastaigas jūsu izpildījumā tiek novērotas jau ne pirmo reizi,- tagad vismaz uguns liesmiņas dejoja profesora acīs padarīdamas tās mazāk briesmīgas. Harijs nedaudz nomierinājās.- Vai šis jaunais izlēciens tiks kaut kā nopietni...attaisnots?
-"Elfs aiznesa zeķi...Pīvz nozaga nūjiņu...Saprata, ka ir aizmirsis somu, klasē kura atrodas netālu no koridora...Esmu- mēnessērdzīgs...Gribējās uz tualeti..."- šādas frāzes grozījās zēna galvā, tomēr viņš atmeta visus iespējamos variantus vienu pēc otra- Pirmais bija ne pārāk ticams, otrais arī-Pīvz baidījās no slīdeņa spoka, trešais bija sliktāks pat par abiem pirmajiem- blakus goda zālei nebija nevienas klases, ceturtas variants harijam diezgan labi patika, bet viņš labi zināja, ka Strups nenoticēs, bet piektais...Nu vai nebija muļķīgi pateikt to skatoties profesoram acīs? |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|09:35 pm] |
-Nu?- zibinādams acis noprasīja Strups.
-Es gribēju karstu šokolādi!- Zēns paziņoja negaidot atcerējies Dumidoru.
Šis variants bija vēl briesmīgāks par citiem, un pats par sevi saprotams, ka Strups neuzķērās.
-Poter, Par ko jūs mani uzskatat?- profesors saniknojās.- Tas ka jūs esat manā tornī nenozīmē, ka es jūs nesodīšu!
Harijs tā jau bija domājis, ka paša pēdējā plāna punkta izpildīšana viņam būs ļoti, ļoti grūta, tomēr tagad viņam kļuva pilnīgi skaidrs- Sadraudzēties ar Strupu ir neiespējams! Zēns arī sadusmojās un paziņoja tādu muļķību, ka noveda profesoru līdz pilnīgam trakumam:
-Nu un sodiet, bet šokolādi es vienalga padzeršu!
-Piecdesmit punktu no Grifidora!!!- Strups sāka bļaut, diez vai aptverdams, ko pats saka.
-Profesor, jūs gribējāt teikt "No Slīdeņa"?- Zēns painteresējās.
-Ko?!
-Es esmu slīdenis. Vai atceraties?
Dažus ilgus brīžus Strups vienkārši urbās Harijā ar savām acīm, neko neteikdams. Viņš principiāli neatņēma punktus savam tornim, tieši tā pat kā principiāli vienmēr sodīja Hariju, Ronu un Hermioni. Tomēr tagad situācija bija izgājusi no profesora kontroles. Lēmumam vajadzēja būt pieņemtam ļoti ātrā laikā, tomēr Strups kavējās zaudēdams dārgās lepnuma sekundes. Sakodis lūpas viņš beidzot nošņācās:
-Sodu es noteikšu rīt.Tagad varat būt brīvs.
Harijs atrasdamies septītajās debesīs no laimes izlidoja ārā no Strupa kabineta. Viņu neuztrauca sods. Galvenais bija, tas, ka viņš nolika pie vietas profesoru un izpildīja pirmo plāna punktu... |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|10:58 pm] |
4. nodaļa
Sestdien kā jau tika solīts izdalīja eksāmenu sarakstus. Harijs savējo pāris reizes centīgi izpētījis atzīmēja Aizsardzību pret tumšajām zintīm, pārvērtības un mikstūras. Strups savākdams no zēna sarakstu uzmeta tam skatienu un sarauca pieri.
-Poter, vai jūs esat pārliecināts, ka pareizi atzīmējāt lūk šet?- Profesors būdams apmācies kā lietus mākonis, kurš gatavojas pār zemi izlīt kā vētra, pieliecās pie Harija un pasniedza tam pergamentu.
Zēns pat nepalūkojies uz to atbildēja "Jā". Vai patiešām Strups domāja, ka viņš izvēlēsies pareģošanu, vai arī rūnas, kurās pilnīgi neko nejēdz...?"Profesors griezdams zobus un čaukstinādams pergamentus pameta koptelpu.
Arī Harijs tajā ilgi neuzkavējās. Viņš devās meklēt Ronu un Hermioni. Tie savukārt sēdēja bibliotekā un kaut ko škaļi apsprieda. Harijs pievilka pie galda vēl vienu krēslu un apsēdās.
-Nekliedziet tā,- Harijs teica un uzreiz arī piebilda:-Kaut gan ja jūs esat no lūk to divu puišu nīdēju klubiņa...- Viņš pamāja ar roku uz blakus galdiņa pusi pie kura vīstīdami kulakus sēdēja divi gorillām līdzīgi slīdeņi. viņiem troksnis ne pavisam nepatika.-...Tad turpiniet vien tādā pašā garā. Viņi jūs noteikti sapratīs.
-Ak sveiks, mūsu slidenais draudziņ,- Rons pajokoja, un pieklusināja balsi pašķielējis uz abiem slīdeņiem.-Mēs te...hm-m...apspriežam tritoniņus.
-Ron, nevis "Tritoniņus", bet gan "T.R.I.T.O.N.U.S" Tas ir ļoti svarīgi, -izlaboja Hermione.
-Jā-jā...Es pamanīju. Tu jau no paša gada sākuma par to vien runā...šā gada.
-Jā es zinu, ka šā,- aizkaitināta attrauca Hermione.- Bet viņš sākās tikai mēnesi atpakaļ, tā kā nečinksti.
-O-o-o...Nē, Hermionīt, tritoniņš tu mans, tu neko nesaprati,- Rons sapņaini novilka.- es nerunāju par mācību gadu, bet gan par parasto gadu. Viņš sākās pagājušajā ziemā.
-Aizveries!- meitene pagrūda krēslu uz kura sēdēja Rons.
Krēsls sāka šūpoties tomēr neapgāzās.
-Vieglāk, es nopietni...
-labi, nestrīdieties,-Harijs iejaucās.- Nu, ko jūs te esat izlēmuši? uz kādiem priekšmetiem paliksiet?
-Es uz- burvestībām, pārvērtībām, aritmantiku, un maģisko būtņu kopšanu,paziņoja Hermione.
-Padaudz,-Harijs piezīmēja. |
|
|
| |
[Sep. 23rd, 2005|11:31 pm] |
Rons sarauca pieri.
- Es centos viņai ieskaidrot, ka viņa nevar pierakstīties vienlaicīgi uz četriem T.R.I.T.O.N.I.E.M., bet vai tad viņai ko iestāstīsi?
-Ron un ko izvēlējies tu?- zēns izlikās ka nedzirdēja drauga pēdējo komentāru.
-Aizsardzība no tumšajām zintīm, maģisko būtņu kopšana un burvestības.
-Jā tas ir burvīgi,- Harijs atbalstīja draugu izvēli.- Ar tevi Ron, man sakrīt Aizsardzība pret tumšajām zintīm, bet ar Hermioni- pārvērtības.
-Un trešais? Ko tu vēl izvēlējies?- labākajai skolniecei bija patiešām interesanti.
-Mikstūras.
Rons aizrijās, kaut gan tajā brīdī neko neēda un pārsteigts pallūkojās uz Hariju.
-Tu to...nopietni? - Viņš mirstošā balsī pajautāja.- Viss, ko tu mums vakar teici,- nebija joks?
-es vēl vakar teicu, ka tas ir nopietni, -zēns stingri paziņoja.
-Harij...Harij...-Rons vairs nezināja ko teikt un tāpēc stenēja.
-Es uzskatu, ka tā ir laba izvēle,- negaidīti paziņoja Hermione.- Tas ir ļoti svarīgs priekšmets. Tu varēsi ļoti daudz ko panākt...Nu, ja Strups tevi protams paņems.
-Jā lūk tajā ir visa problēma...Man būs...hm-m...pagrūti...Bet es tikšu galā.
Hermione ilgi lūkojās uz Hariju, pēc tam paķēra savu sarakstu, kurš līdz tam brīdim gulēja uz galda un sāka to pētīt. Rons un Harijs pārsteigti viņu vēroja. Beidzot labākā skolniece skaļi paziņoja: |
|
|