|
May. 18th, 2017|04:00 pm |
Ja centrālais jautājums ir, kas ir labāk mazāk slikti - atklāta diskriminācija, vai arī slēpta, jo aizliegta ar likumu - tad mana atbilde viennozīmīgi ir, ka pēdējais ir mazāk slikti. Jo tad, ja valsts ar likumu ir aizliegusi diskriminēt, tas tomēr ir nozīmīgs signāls sabiedrībai, ka šitā lieta nav ok. Uz tā pamata tālāk jau ir iespējams strādāt pie sabiedrības uzskatu izmaiņām. Ja šāda signāla no valsts puses vispār nav, tad darbs pie uzskatu maiņas ir bezjēdzīgs.
Par pēdējo rindkopu atsevišķi pateikšu, ka šī tipa pārspriedumi man šķiet ne tikai aprobežoti, bet arī kaitīgi. Varētu padomāt, ka neviena cita likuma sakarā neatradīsies apsviedīgi ļautiņi, kas pamēģinās gūt no tā kādu labumu. Bet vai tādēļ mēs apšaubām visus likumus?
Problēma nav ar diskriminācijas aizliegumu, problēma ir apsviedīgi ļautiņi, kuri, ja vien nav pierādījies pretējais, parasti ir pārāk nenozīmīgs skaits, lai viņu ierobežošanas vārdā apšaubītu likumu, kas aizstāv krietni lielāka skaita cilvēku tiesības. Kādēļ kaitīgi - jo piebaro te dažiem iemīļoto naratīvu, ka iestāšanās par marginalizēto grupu tiesību aizsardzību ir upuru, cietēju un čīkstētāju kultūra. |
|