Jā, jā. Un tā var aizdomāties lielajā aplī (no kura es pašlaik netieku ārā), par emocijām, kas ir "neveselīgas" (nu kaut vai depresija, piemēram), un no kurām jātiek ārā, tāpēc ir visvisādas metodes, sākot ar pseidopsiholoģiskajām grāmatiņām a-la "Kā sākt jaunu skaistu dzīvi", un beidzot ar visādiem psiho- speciālistiem. Bet, ja tās/tādas emocijas ir neveselīgas un iznīdējamas, kur tad paliek cilvēka personība?? Brīvā griba?? Individualitāte?? Bet, kā man teica - psiholoģiskās aizsardzības mehānismi ir dažādi, arī - intelektuālie. Tb, es sapratu, ka labāk tikt ārā no "neveselīgām" emocijām kaut vai ar pseidopsiholoģijas grāmatiņu palīdzību, nevis dzīvoties pa savu depresiju un gudri spriedelēt. Bet kur tad paliek mana "unikālā" personība, kas taču reāli izdzīvo tās "neveslīgās" emocijas?? Bet tas taču nav veselīgi - tās "nevesleīgās" emocijas sagrauj cilvēku garīgi un fiziski, tātad - jātiek ārā. Bet kā tad ar cilvēka individualitāti?? Utt. Lielais aplis. :))

Pēc Tava teiktā izklausās, it kā 'depresija' būtu viena no galvenajām iezīmēm, kas veido cilvēka personību un individualitāti.


Bet jā. Par to arī jāpadomā.

Dā nē. Tas tikai piemēram. Tik pat labi tā var būt mīlestība. Da jebkuras attiecības.

Depresija ir slimība; tiekot vaļā no iesnām arī nekas no personības unikalitātes netiek zaudēts. Bet man liekas, ka es sapratu, ko Tu domāji.

Un es laikam labāk dzīvoju ar savu depresiju un gudri spriedelēju.

Nu tad vēl nav "zemākais punkts". :))