Balāde

tak muļķības tās ir kārtējās manā galvā. vai viņš juta kaut ko intriģējošu manī patiešām un pa īstam? nezinu, un šaubos, ka uzzināšu. viņam taču vajag ķeksīšus katrās noballētās kāzās. ak, precētais runātāj.
sviests.
bet ļoti gribas noticēt, ka tas būtu iespējams, ka tiešām varēju patiesi iepatikties.


bet manam prātam, kā vienmēr, trūkst pēc-turpinājuma. kad MANI grib uzmeklēt, kad PAR MANI domā.
varbūt es arī vienkārši gribu uzvarēt kko?
sviests.
bet viņš manās atmiņās ir brīnišķīgs, tikai bikses nomainīt.

tā jau kāzās notiek, ka saskatās un ieskatās.
uzvarēt divos neoficiālos deju konkursos, saskatīties, uzdejot.
"neraudi, ja es varētu, es tevi tā izdancinātu, tā izdancinātu". un samīļojiens. kā es teicu - uz tikšanos drošvien nekad.

tā uzmanības deva ir atkarību raisoša! V, ko Tu ar mani dari??
vispār traki, kā var tie jaunie puišeļi mani izsist no sliedēm!
bet pareizības gēns..tas pareizības gēns.. es neļaujos būt vēlreiz "rezerve" vai šķiršanās iemesls, vai es nezinu, kas vēl.. par viņu domām un fantāzijām es neatbildu, tur lai es esmu viņiem un viņam V, ko tik vēlas.
vēl svarīgāk par visu šo reizumis uzmanības gūzmu ir svarīgāk sevī noturēt to sajūtu, saprast, ko daru tieši pati, vai kas par sajūtām to izpilda un spēj valdzināt, vadīt, justies labi un valkīri, hah.
bet patiešām, spēks, sievišķība, ah.

nevar ļauties tam, ka V kaut nedaudz nokrāpj (veh, tas vārds) I ar mani.

20.06
jau pie darba laika beigām: ..čau!
patīkamu vakaru!
tad noskečo, kur sēžam
un tad garā slīdējienā pavisam ne pa ceļam - atvadu mājiens.

un es tikai sarkaniem vaigiem.
ak, uzmanība.

smieklīgi - "gaidīsim, ka brūtgāni paši nāks un pieklauvēs pie durvīm"! jā, un, kad atnāk, tad slēdzamies istabās :)
nu kas tas bija.. es tik samulsusi un apmulsusi par notiekošo sen nebiju jutusies.
paldies, V, radīji apvērsumu manī.
jācenšas neaizmirst labās dzirdētās lietas. par skaistumu..par dejām istabā..par pie rokas vešanu..

nu jau liels, izskatīgs, cēls princis. kur sevi pazaudēju es, ka man nepietika spēka palikt tik gaišai, spējīgai, inteliģentai kā viņam.
manuprāt, dejojot mums for real saskan. tad es pat nedaudz aizmirstu, ka reizēm jūtos kā alu sieviete.
un kur es vislaik esmu maldījusies, ka skatījos zemāk par sevi. ka man nepārtraukti likās, ka sevi ir jāpielīdzina zemāk, ka tādējādi it kā kļūšu "pieejamāka". viss ir maldi.
un viņam, šobrīd, jau es laikam esmu par zemu.
bet, ja nu tā nav, tad, ak, universs, tas būtu brīnišķīgi..

nu man nav vienalga. kāpēc man nav vienalga. kaut man būtu vienalga. vai es arī vienkārši gribu viņu uzvarēt - dabūt, lai jutu, ka varu, un pēc tam kā medījumu atstāt. vai kas.
kāpēc es joprojām savu vērtību nosaku pēc apkārtējo uzmanības pret mani.
un es gribu būt vērtīga savās acīs. un citu acīs. un vispār.
un kd ir kaut kas ko gribas. un arī Na. un arī dr.
riebj

Ja vinji visi zinaatu, cik biezhi es neesmu laimiiga.

Kd, izrunaajamies sirsniigi. Luudzu.

I seem to have lost myself somehow again.
Nee, nu viss jau ir labi. Tikaian nav motivaacijas projektam-sev-savam izskatam. Scruffy un izpluudusi, internetu bakstosha. Un par daudz domaajosha par kd.
Shobriid liekas, ka tur vis sashkjiidis. Un man pat nav ne epitetu, ne saliidzinaajumu. Tikai veelme.

es apsolos tā vairs nemelot!
tas, ka to daru skolas dēļ ir vai nu vēl nožēlojamāk un nosodāmāk, vai tieši pretēji - da nu kāta starpība, tas tak tik skolas dēļ.
kaut mana vainas apziņa arī nespēlētu lomu šeit. šūdas. viss ir šūdas.

es Na patīkot. jā, nu jau gadiem es zinu, ka mums ar viņu saskan i domas, i joki, i dejot un tā.. laikam ir, ir nojausma jau sen. varbūt viņš domā tiiiieši tāpat. nez kā viņam likās, kas notiek starp mani un smukpuisīti. pirms gada jau viņš atļāvās pat tādā nokaitētā situācijā izmest skarbu piezīmi par mani un smukp. likās, ka pats arī no sava pateiktā nevar nosēdēt vairs mierā. un tagad viņš liekas aktīvāks, vai ne aktīvāks, es nezinu, bet liekas tāds kā tuvāks. pēdējā ballītē uzturējās tā neko manā tuvumā ilgi, man jau ar patīk.

un ko tagad smukpuisītis, skrien visos brunčos iekšā, kad es esmu pilnīgi noslēgusies atkal un viņš iedomājas, ka ir mani uzvarējis un salauzis. mūžīgs karastāvoklis, izņemot tad, kad ir tuvība. bet pagaidām arī tuvu esot ir mūžīga neuzticēšanās līdz galam.
tikko vēl tik atcerējos par viņa lūpām uz sava pleca, kakla.. nu izraisa viņš iekāri, jā..

ar Na ir ērti, ja bija kaut kāda savstarpējā šautriņu mētāšana, tad liekas, ka tā ir pieklususi. tagad ir tā, nu, runā tikai skatieni. un arī ne visu.
kas par mazas meitenes melodrāmu. mazas meitenes melodrāma.

nupat jau gribas nobimbāties. atkal viss ir greizi.
es ļoti gribu, ļoti, ļoti gribu sasniegt savas latiņas. un negribu tās arī pazemināt.
"tu esi pārāk paškritiska"- ir pēdējā laika biežāk saņemtā norāde.
kā lai no tā atbrīvojas, kā vispār lai atkal atbrīvojas, kā un kur lai satiek to brīvo mani.

vispirms jātiek par 10kg vieglākai, varbūt tad arī dvēsele taps vieglāka.
nomest, nomest, nomest, visu lieko! atteikties no smagā!
no rojala apakšbiksēs - es jau sev esmu apsolījusies pildīt, nupat jau likās, ka izdodas, ja ne tas ārzemju satricinājums.. bet to es turpinu.
no rīšanas - kamoon, reizēm taču pretendēju uz saprātīgas būtnes statusu, kam būtu jāprot vismaz tik daudz.
no destruktīvas domāšanas - must. must. must.
un vēl un vēl un vēl.

un i wanna know what love is.

bļāviens.

es ceru, ka tās bija muļķības, es ceru, ka rojals nepaliek līdz nākamajai 6dienai, bet brauc prom jau otrdien.
jo es sev nosolījos, ka neesmu vairs lovesick un ka mani tas vairs nerausta, nekrata un neietekmē.
bet man ir pagrūti viņu redzēt joprojām, bet es to izdarīšu, izdzīšu no sevis! ja mums nāksies to laiku pavadīt kopā, es spēšu uzvesties adekvāti un atgādināt sev, ka esmu pelnījusi, arī izbaudījusi, uzmanību no daudz lieliskākiem vīriešiem.
asshole rojals.

how did i get here.
jāsaraksta galu galā tās apņemšanās, nē, drīzāk vēlmes. jau 2 nedēļas off.

un kas vispār ar mani notiek. es paļaujos un pakļaujos. kļūstu viegli ievainojama.
man visu laiku ir licies vs bijis skaidrs, ka viņa viņu grib. viņš viņu arī grib, bet neatzīst to sev. viņš grib arī mani. viņš jūt, ka daļa manis grib arī viņu.
nezinu, ko par mani domā viņa..
man, kā mūždien ar visiem, ko bail sev pielaist tuvāk un kuru uzmanībai un interesei ir pagrūti noticēt, ir milzu neticība pret visiem manevriem.
kļūstu asa, skarba kā ievainota, traumēta.

mēs sakām viens otram, ka nesaprotam viens otru. lai gan man nereti bail atzīties, ka esam ļoooti vienādās pozīcijās par dažādām lietām.
bet viņa ir pa vidu. pa vidu, pa vidu.

tā nerunā mana vecuma sievietes tak.

tas bija ļoti tuvu un es pat nevaru to noliegt šoreiz.
un viņš atļāvās noskūpstīt man kaklu.
un viņi to redzēja.

viņš tiešām vēl nesen bija chubby puisis ar low self-esteem un acīmredzamu style issue.
kaut viņš saprastu, ka viņam pašam tam puisim viņā ir jāpasaka ardievas un ka nevienam nav vairs iemesla viņu tā uztvert.
tam vajadzētu rezultēties veiksmīgā, pašapzinīgā, patīkamā puisī bez agresīvas aizsargreakcijas.

šaušalīgi daudz domāju un analizēju, kā vienmēr. bet toties nedaru to reālajā laikā vairs, tagad tajā es ļaujos un esmu gandrīz "yes man".
domāju, vai tas izskatīgais 28gadīgais grāmatvedis līdz galam apzinās, ka viņš ir tāds. ka ar viņu tiktiešām viss ir vislabākajā kārtībā un ka nav iemesla slēpties aiz bravūras, bērnišķības un agresijas. tas, ka viņā ir joprojām tas viegli ievainojamais un iespējams izteiktu sieviešu uzmanību neizjutušais, neveiklo sarunu un nepārliecinātais jaunietis, padara viņu tieši interesantu, grūtāk atkožamu, bet tai pat laikā vieglāk saprotamu, nu, kā teikt, i can relate. sevī nepabeigti cilvēki ir traki intriģējoši.
kā tādus spīgulīšus atceros brīžus, kad viņš nejauši atklāja kaut ko patiesu par sevi. tie mirkļi liek mīlēt cilvēkus. un man liekas, ka man jāmēģina ņemt piemēru no tā, man pat liekas, ka šis 28g vīr mani brīžiem uztvēra tā, kā es k.d, un es, kā k.d, cenšos viņu atvērt un izzināt patiesību, jo tā tiktiešām mani vairs nebiedē. atklātība kā pie "patiesības galdiņa" varētu būt īstenībā arī lieliska ny resolution. jo tas dara brīnumus ar mūsu likeability.
mēs visi laikam kaut nedaudz pašapliecinājāmies tajā vakarā. bet tas bija traki jautri, ja vien es necenstos to pārvērst savā galvā par kaut ko citu un neļautu tam atstāt paliekošu iespaidu uz mani.

man ir sajūta, ka es nekļūšu par meiteni, kuru jebkad uzmeklē pēc iepazīšanās. un man likās, ka es nekad nebūšu tā meitene, kuru neuzmeklē. sad

..
tik un tā viņš bija tas, kas, nākot no mugurpuses, pārklāja mani ar saviem pieskārieniem un tas, kas speciāli dejoja lēni, lai savas rokas ieliktu manās džinsu kabatās, un tas, kas teica, ka gribētu mani paņemt, un tas, kas teica, ka meklējis mani iepriekšējā dienā tur..

tad, ja arī es esmu pavilkusies, nuuuuuuu arī viņš ir.
ja vien manam paranoiskajam prātam atkal nešķistu, ka tas tač ir joks vai saderēšana, fak, here we go again...

jāiemācās kontrolēt savas domas. ai, nu visu dzīvi jau tā ir bijis, ka viegli pakļaujos overthinkingam un visām iespējamām sadomāšanās versijām.
tā šogad Ziemassvētki tikai ar k.d domās. nu fak. pat pamanīju, cik viņš ir līdzīgs manam brālim. vizuāli pat. manam izskatīgajam brālim, kura rakstura īpasības ir tuvas tām, ko es vērtēju savos potenciālajos nopietnajos nolūkos.

man bail, ka esmu into him, tiešām. un viņš un domas par viņu aizņem par daudz manis. un ka kļūstu vāja ar domām par viņu.
fak, es baidos kļūt vāja viņa priekšā.
viņš arī manā. laikam.

vēl daudz ko runāt un noskaidrot mūsu starpā (mūsu :D ak jē)
ja vien viss, ko saku, viņu tā neaizvainotu. ko tas vispār nozīmē? tā viņa aizvainošanās?