| dienas kārtības jautājums "dažādi" |
[16. Feb 2010|17:42] |
šīsdienas vingrotavas apmeklējumā palielināju slodzīti. sākumā gan likās, ka būšu tizlāks kā suns, bet tad pamazām pie katra skriešanas cikla beigām jutu, ka ar mani vēl nemaz nav viss, un ka derētu vēl. šī bija ļoti patīkama atziņa un pilnīgi pretējs emōcionālais materiāls salīdzinājumā ar pagājušo vingrotavas apmeklējumu.
shēma bija šitāda (minūšu skaits/režīms; W=6,5km/h; R=10km/h):
10/W - 20/R - 10/W (šim pa vidu man netīšām norāvās drošības rubiļņiks un skrejceļš apstājās, tādējādi šī arī bija vienīgā reize, kad uz nieka mirkli mitējos kustināt kājas) - 10/R - 5/W - 15/R - 5/W7km/h/slīpumā - 5/cooldown
pie pirmā skriešanas cikla pat nemaz negribējās mest to ātrumu nost, šķita, ka varētu vēl vienu desmitminūti izvilkt, un tad droši vien atkal vēl utt.
tepat gribēju uzrakstīt ļaunīgu rindkopu arī par vienu rīgas pilsētas kārtībnieku, ar kuru man bija tā nelaime dalīt gan vingrotavu, gan pēc tam arī termu labiekārtojumus. tā būtu bijusi tāda iegremdēšanās vīru pasaulē, kur valda visādas greizas figūras, smakas un šķidrumi, kā arī dienasgaismu beidzot ieraudzījuši locekļi. bet nu esmu to žulti pa ceļam mājup izspļāvis. piss on jū.
---
pa ceļam mājup izspļāvu ne vien žulti, bet arī iegāju pie brāļa un aizņēmos viņa matrimoniālo smokingu. pašam man nav. piektdien mēs ar kvkznu dosimies uz balli. uz tādu lielu klasisku balli, kurā kvkzns būs goda dāma. man gan likās, ka mums vēl šāds gods būs kā minimums gadus 20 jāgaida, bet, lūdzu! rīt droši vien būs jāsalūko arī viss pārējais brimboriums, ko tur pie smokinga velk klāt. kurpes, tipo laķenes gan man ir pašam, arī matrimoniālās. (jomajo, atcerējos tās florences apkaimes armani laķenes, kas man reiz vienā lāviņā derēja kā uzlietas un maksāja apaļu sīknaudu. lakāda tur bija tikai purngals un papēdis, bet sānos tāds tumši, tumši zilimelnrūtots audums. skaistas ka bail. visi plaukšķināja un kliedza "ibis, ibis pērc, pērc" - no ja ņe stal. gordij potomuchto...)
----
mana_acs: pie kādas palielas solāriju mājas redzēju šodien kādu cibiņu parkojam savu zaļo braucamrīku. |
|
|
| l'inferno |
[11. Feb 2010|18:42] |
elle, rija un kunga piedarbiņš visa tā treda milšana. tur rumpis gan jau var pašu vellu, bet tā izlaistā "rakstura stingrība" ir galvenā kauja ko izcīnīt. kur nu kauja, brīžiem tas ir netīrākais taju bokss, pret kuru tu jūties kā mīksts gliemis bez māju. skrēju savu skrējienu un grūtos brīžos uzmundrināju sevi ar minēto l.t.dz. un šaustīju sevi ar askēzes pārdomām, ka šitas viss man par to, ko esmu sev nodarījis, mitinādamies leiputrijā. jo grūtāk man gāja, jo krutākus simpozijus mēģināju atminēties, līdz vienubrīd tiku iedziļināts pārdomās, kuru laikā savas 7 minūtes skrējiena, kas citkārt prasa sasodītu piepūli, izzuda montāžā.
skrejceliņi ir pavērsti pret kādiem 4 ekrāniem, pa kuriem bez skaņas iet dažādas programmas - eurosport, piemēram, vēl kāds sporta kanāls (lai cietējs sev priekšā redz labus atlētisma paraugus), kaut kāds vaildlaifs no nacionālā ģeogrāfa utml. tomēr tajā ekrānā, kas bija man tieši pa skatam, kāds bija piemirsis latvju nacionālās televīzijas pirmo programmu, un tur nu gāja vaļā vai nu "katōļu dzeive" vai "raidījumus lauku ļaudīm". katrā ziņā pēkšņi pa visu seju pamīšus parādījās pāris frukti, kuri talāros tērpti kā romā mītoši semināristi savulaik iepazīti grezni papālās ambientēs te barberini laukuma tuvumā, te iekš palazzo della cancelleria, te via della conciliazione viesnīcu patumšajās svinību zālēs, kur galdi gan tika klāti nedaudz skopāk. kādu nieku parunājuši pa tiešo kamerā no savu baznīcu liesajām bibliotēkām, svētie tēvi devās darīšanās, bet kamera viņiem sekoja. un te nu bija - tālāk viņi bija redzami virknē sižetu, vicinām kvēpstu svērteni dziļa sniega ieskautu nepabeigtas kūts sienu ielokā dziļā latgales ziemā un tamlīdzīgos apstākļos. jā, laiks dzīvot un laiks mirt, nodomāju,
un pēc nāves mēs visi nonākam ellē, ellē, kunga rijā, ellē, kunga piedarbiņā. |
|
|
| |
[2. Feb 2010|22:33] |
šo dienu vēsture atcerēsies arī ar to, ka pēc nesaskaitāmu gadu pārtraukuma resnais kinskis devās uz sporta klubu vingrot. pirmajā reizē stundas un piecu minūšu garumā tika izmilts treds, tādā kā pamīšus režīmā - vispirms 6,5km/h ātra pastaiga desmit minūtes, pēc tam 10km/h skrējiens tās pašas 10 minūtes, tad atkal tāda pastaiga, tāds pat skrējiens, tad pastaiga, tad 5 min skrējiens 12,5 km/h un kūldauns. spriežot pēc šībrīža izjūtām, labi vien bija, ka metām mieru, nevis likos vēl kaut ko tur darbināt. tagad jūtami sia gurni (bija teiz tādas firmas turēts ēdamu dārglietu sīkveikaliņš brīvības ielas sākumposmā), bet citādi varētbijis arī sliktāk. |
|
|