| goša [šīsnakts pēdējais ieraksts tavā dlentā] |
[9. Maijs 2010|02:10] |
melnajā pienā atcerējos par savu klasesbiedru, kuru vārdā uzvārdā te neminēšu, lai kāds nedoddies nesagūglē, gošu.
viņu šitā nosaucot, varēja dabūt pa purnu, jo viņam pašam šī palama mežonīgi nepatika. es nē - es viņam pašam pāris reižu to purnu tiku pārsitis un tad, kad viņš uzblīda krietni lielāks par mani un būtu varējis mani pietest kā sūdu, kad vien būtu ienācis prātā, viņš to tomēr neuzņēmās izdarīt ne reizi, un.. nu, labi, tā nav īstā tēma.
es atcerējos, kā, būdams kārtējo reiz sasirdzis mājās, no kāda man tuvumā dzīvojoša klasesbiedra (vārdu neminēšu atkal tā paša iemesla dēļ) dabūju dzirdēt, ka goša klases priekšā esot paņēmis spainīti ar tāfeles lupatas šķidrumu un visiem nodemonstrējis, kā to var griezt, ne nieka neizlejot. tad griežot samulsis un riņķa kustību apturējis diezgan zenītā, kā rezultātā dabūjis visu to krīta šļuru sev uz uzvalka. mūsu skola nebija kaut kāda tur nomales skola, kur vari vazāties kā no pagultes izvilkts, vaine.
vēl bija tāds joks, ka tajās reizēs, kad kādam bija kādi individuālie svētki un gadījās, ka jubilārs uz skolu atnācis ar gotiņām, tad liela daļa biedru uz gotiņas papīriņa T burtu pārkrāsoja par Š un sanāca "gošiņa".
goša bija ruds. goša bija kretīns kaut kādā ziņā. goša vasarās strādāja par ganu kolhōzā un, kad bija aizrāvies kīnopulciņā, savu gada darbu bija veltījis teļa dzemdībām kaut kādas tur fūgas vai sonātes pavadījumā. visbeidzot goša kļuva par jehovas liecinieku un lūkoja mums sapist smadzenes, bet mēs viņu pasūtījām dirst. vēl viengad, tuvojoties mikrofona aptaujas klimaksam, viņš tik ļoti jūsmoja par akurāteres iedziedāto "neatvadīsimies", ka es uz ilgiem laikiem iedzīvojos dziļā nepatikā pret akurāteri, pērkonu un klāvu elsbergu. |
|
|