| |
[9. Sep 2008|00:27] |
ņemot vērā, ka mani svara dēļ jau pasākuši vilkt uz zoba arī tie, kuri to agrāk nav darījuši pieklājības pēc, esam sev ierosinājuši turpmāko mūžu pavadīt sportiskākā manierē. kvkznam te savas štelles, un ņemot vērā, ka uz riteņa viņa kļūst visai bezpalīdzīga, bet pārvietošanās pa itālijas ceļiem bez labām iemaņām tommēr paģēr arī drosmi un spēju izprast situācijas no nedaudz cita skatpunkta, svētdien vienatnē devos stundu garā pārbraucienā, atklāt jauns apvāršņus. centra virzienā jau gana braukāts, tur viss jau caurmērā redzēts, bet lauku virziens - tik vien cik no galvenās štrāses saskatāms pa ceļam uz bracciano ezeru.
lūk tieši tādēļ man ārkārtīgi patīk tāda štelle, kā izbrauciens pa bezgala anonīmiem itālijas laukiem, jo viena nieka brauciena laikā tu, cilvēks vari savākties tādu skaitu dažādu ievērības cienīgu objektu, kas mūsu plānajai tēvzemei liktu iekārtot veselas unesco mantojuma svinību sezonas. piemēram par tādiem farnēzes ģimenes lauku īpašumiem, kuri mūsdienās saucas l'isola farnese, nebiju dzirdējis, bet tā pavisam nevilšus atklājot, biju patiesi izbrīnīts.
sekojot sākotnēji gūgļmapos noskatītam maršrutam, bet kļūdoties un aizbraucot pa lielāko ceļu, nonācu pie šādas baznīciņas:
aiz baznīcas, toties pavērās vesels laukums..
no kura pa tiem tur vārtiem laukuma stūrī varēja tikt miesta cietokšņa daļā:
vārtrūmē uz cietokšņa iekšpagalmu tā pavisam pieticīgi stāvēja viena kariete
un viss. te, iekšpagalmā ceļš arī beidzās. kārtīgi veldzējies pie krāna, pārliku, kur būtu nošāvis greizi, un tā arī bija - laiski ripinoties pa pirmītējo kāpumu lejup, nonācu pie krustcelēm, kur meklētā norāde uz Via del Prato della Corte biezās lapās arī tapa redzama. asfalts zibenīgi beidzās un baisa kalibra akmeņi visai sāka atgādināt pantellerias bezceļus. uztrāpīju uz tādu šaurāku joslu ceļa malā, kas bija salīdzinoši līdzena, un laidos arvien zemāk un zemāk. Tur atkal nošāvu greizi - paļāvos uz nojautu, ka parco regionale di veijo ir publisks īpašums, nemēģināju pārvarēt vienu šķērsli, uz kura bija norādīts, ka tādiem neautorizētiem tipiem, kā man, iekļūšana aizliegta, bet izvēlējos vienu citu ceļu, uz kura nebija rakstīts nekas un kuru tagad apskatot satelītuzņēmumā, skaidri redzams, ka izvēlēties nevajadzēja, jo tas ved uz vienu fermu un tur arī beidzas. mirklī, kad kāpuma slīpums, ceļa segums un mana nekondīcija summējoties nespēja mani piedabūt mīt pat 1/1 pārslēgumu kombināciju, kapitulēju, norāpos nost un sāku riteni stumt tālāk iešus. pēc kādiem 150 metriem vecā zilā fiatā piebrauca viens jauks sirmgalvis un apvaicājās, uz kurieni ta es ceļu mērodams. parakājos bikšu kabatās un izvilku pirmīt mājās radīto vienīgo orientieri, kas man bija līdz - proti, pirms izbraukšanas biju uzrakstījis ielu nosaukumus, kurus, man vajadzētu atrast, lai veiktu nolūkoto riņķi pa parco di veijo (turklāt tos sarakstīju skatīdamies nevis satelītu, bet gan kartes formātu, kas visu štelli padarīja krietni optimistiskāku, nekā izrādījās patiesībā).
redzi - tur jābrauc pa to ceļu, kur ir barjera (tā, kuru pieminēju iepriekš), jāturas pa kreisi, un ceļš beigsies pie upes. tad vīrs mani ar skatu nomērīja un teica, nu, .. tu tiksi pāri (tīri vai saslējos staltāks, dzirdot šādu vērtējumu, kaut arī mirkli pirms pie sevis puprināju kaut ko par apresnējušiem pseidojauniešiem), noauj apavus, un brien droši, dziļš tur pie pārejas nav, nu un tad atkal turies tik pa kreisi uz lielākā ceļa, kas tur atrodams. sacīts darīts - visu pirmīt nepievārēto kāpienu atakar jautri noripoju lejā, pabraucu garām zirgu staļļiem un izjāžu aplokiem, mirkli vēl padomāju, vai vērts līst tur uz savu galvu, kur skaidri rakstīts, ka nedrīkst, un protams ielīdu. ceļš tur bija jauki līdzens - pa malām brīžam parēgojās pa šūnakmens klintij, šur tur apstrādāti lauki, jūtams upes tuvums. līdz vienā brīdī sadzirdēju suņu rejas. rēja kādi 4 dažādu kalibru suņi, no kuriem dobjākais varētu būt kāds kaukāza aitusuns vai tamlīdzīgs bāskervils. turklāt rejas (tā man izlikās) tuvojās. te atcerējos lauku piedzīvojumus bērnībā, kad mūsu nepiesietie suņi mājaspriekšā līdzīgā kārtā citkārt saausījās un tad nesās pa pļavu upītes virzienā, kur apsēda kādus nabaga sēņotājus, kuri kļūdas dēļ bija ielīduši mūsu zemēs. tad nekā citādi, mums bija jāiet viņus pestīt un savākt suņus atkal mājup.
ceļš no vietas, no kurienes skanēja rejas, pagriezās nost, un, saskatījis iespēju glābties, jau tā raito braucienu pacēlu jau tādā kā sacīkšu kvalitātē. vispār jau skaisti bija - tāds šaurs ceļš, principā tikai divas iebrauktas sliedes, bet tādas gana stingras un līdzenas, pa malām ceļam tādas kuplas lazdu audzes, un, man tam visam cauri nesoties, pa ceļa malām lapās baisa čaboņa - ķirzakas un visāds čūskulājs tin makšķeres, ka nesabrauc. bet zalkši šajos platuma grādos paveras skatam tādi tumšbrūni un reāli makani. ķirzakas arī kā tādi miniatūri varāni. pilnīga pasaka.
nebija tālu jābrauc, ka, patiešām, upe šķērsoja ceļu, un nekas jau baiss. tikai ja salīdzina to iepriekšējo uzstādījumu par laisku svētdienas braucienu, un to, par ko tas patiesībā pamazām izvērtās, arvien skaidrāka rēgōjās ekspektāciju nesakritība ar reālo situāciju. daudz nedomādams noāvu savas baltās sporta čības ar visiem baltajiem sieriņiem, pārbridu upi, un nekas cits neatlika, kā balti no jauna apaut vairs ne tik tīras kājas.
re kur upe:
suņu rejas vairs nebija dzirdamas, toties skaidrība, kur īsti tagad atrodos, un kāds tagad būtu loģiskākais ceļš tālāk, bija zudusi ar galiem. atpakaļ griezties nenāca ne prātā, taču otrā krastā ceļš bija pārvērties pāris nepārliecinošās takās, skats precīzi šāds:
bet ne ilgi, tāds cienīgāks ceļš atradās uzreiz aiz šiem ērkšķiem. vēlreiz nošāvu garām ar virzienu un atdūros pie vienas sētas, aiz kuras tālāk bija tikai arumi, taču, kas man lika secināt, ka vismaz otrā virzienā tam ceļam kaut kur jābeidzas. tā arī bija - pēc visai pagrūta kāpiena izminos laukā no upes gravas, brīžiem jāšus brīžiem stumšus, tiku līdz šādam brīnišķigam lielceļam:
vispirms izvilku telefonu, konstēju, ka plānotās stundas vietā es te pa apkārti jājos jau kādas divas vismaz, turklāt, gudrāks par savu atrašanās vietu nebiju kļuvis. zvanīju kvkznam un pastāstīju apstākļus, kuru dēļ, es diemžēl nevarēšu ar viņām doties svētdienas izbraucienā uz veikalu, jo man nav ne mazākās jausmas, cik man vēl ilga blandīšanās paredzama. viņas teica, ka nav tik traki, varot braukt arī vienas, bet es lai pie atgriešanās sākot jau taisīt vakariņas.
bet tālāk, viss ritēja kā pa diedziņu. mirgoja nojauta, ka viss kārtībā, un tā arī bija - vienīgi plēsiens gan tāds pagarš iznāca ko mīties, turklāt uz via della giustiniana viens vienīgs kāpums cik tur to km garumā. spēki un duka zuda ik pēc nelielas distances, un smagi tusnīdams ik pa posmam kāpu no riteņa nost un stūmu pie rokas. un tā tik uz priekšu, līdz es sevi tomēr piespiedu no riteņa vairs nost nerāpties līdz pat pašām mājām. izdevās. mājās izknibināju no delmiem un apakšstilbiem visādu sadūrušos dadžu un kazenāju ērkšķus. ielīdu dušā un uztaisīju risotto ar pākšu pupiņām, zuchini un burkāniem. šoreiz izdevās ļoti labs. ēdām un slavējām.
reālais ieguvums - atradu beidzot uz giustinianas vienu restorānu, kuru kļūdas dēļ tiku meklējis uz vienas citas ielas, kad kvkznam bija dz.diena (toreiz, gan pēc neveiksmīgās ekspedīcijas devāmies uz vienu citu vietu), + vēl kādus piecus restorānus piedevām - citu par citu progresīvākus - tādas riktīgas lauku bisteccherias, kas atrodas liellopu fermu tiešā tuvumā. jēziņ, kas tur par gaļu varētu būtu uz tiem ratiņiem, kurus piestumj pie rijīgajiem viesiem iepazīstināšanai. arī tajā isola farnese pie paša cietokšņa viena skaista hosteria ar skatu terasi uz apkārtnes ārēm piefiksēta. noteikti būs pie pirmās izdevības jābrauc ievērtēt šo vietu gastronomiskā puse. mašīnā, protams, jābrauc.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}