|
28. Jun 2017|16:42 |
šodien izlasīju nra.lv interviju ar gunāru ābeltiņu. lasīšanas laikā cita starpā atcerējos un padomāju par šādu piezemētu lietu.
biju pusdienlaikā pirkt matraci onslowgardenam. ar karti tai vietā (vienā brīvības gatves kabatā, kurā varēja iebraukt vien, šķērsojot frontes līniju mimsona vecās mātes pagalmā (kas pārmaiņas pēc ir fakts, nevis grūti saprtoama valodas figūra) vai metot šaušalīgu līkumu pa citām apkaimēm) maksāt nevarēja. pārdevējs ieteica aiziet līdz stigas veikalam, tur esot bankomāts - tas esot pavisam tuvu.
ņemot vērā piebraukšanas grūtības, gāju kājām. kaut kur pusceļā sapratu, ka tas tomēr ir stipri tālāk nekā sākumā šķita, prātā biju kādas daļas veicamās distances aizmirsis. nodomāju, ka nu ar, šito vajadzēja braukt ar auto.
izņēmu naudu, ko automāts man noskaitīja cēneros un piecīšos, tā ka sanāca krietns kušķis. gustava beķerējā nopirku 3 pīrādziņus, jo baigi ēst sagribējās pie beķerejas izkārtnes. atpakaļceļš attiecīgi bija patīkamāks.
tālāk viss parasti, atdevu naudu, saņēmu papīrus, aizbraucu uz noliktavu, divi puikas ielocīja man bagažniekā matraci.
tad āboliņš intervijā stāsta, kā pirmajai meitai mazgājis autiņus, jo pamperu šaizemē nav bijis. daudz laika un enerģijas tajā aizgājis, viņš saka. taču tas bijis labs laiks padomāt. tagad sameti visu vešenē, un padomāji tik, kur ko jāber un kādas pogas jāsaspiež. tāpat arī es šodien varēju domāt par to, kur jāgriež, kāda gaisma luksaforā, kas tas pa sūdu skan pa radio, kāpēc tas doģiks nebrauc, kā pieklājas. tā vietā, lai mierīgi pafunktierētu šo to, par ko sīkumos te neielaidīšos. un pieminēsu vēlreiz, tā daļa ar pīrādziņiem bija sevišķi forša.
un braukt ar matraci aizmugurē, kur nolaisti sēdekļi un auto pārvērties par kut ko bulku vāgenam līdzīgu, arī ir pacilājoši.
vēl lasot atcerējos par piju XII vai XI (XI tomēr, bet tas tā katram gadījumam, kas rakstā neatgadījās). |
|