| spēlēt indejāņos |
20. Aug 2008|13:00 |
Par f-listes uzvedinātu tēmu – bērnības vasarām kādās lauku mājās un lietainām dienām. Kaut kad pirms kāda laika jau rakstīju, ka esmu pasācis darbības, kuru rezultāts varētu būt manu senču īpašumu atgūšana lauku teritōrijās.
3/8daļas jau ir apmaksātas un nonāks manā bilancē jau tuvākajā laikā. Šajā sakarā ar brālēnu vēl pagājušajā nedēļā bijām līdz turienei aizbraukuši. Un tur pat nekas nebija jāpārrunā „atceries, kā mēs toreiz šito..? vai atkal šito?”
Lija lietus. Uz piebraucamā ceļa dangās sulīgas peļķes, ūdens nesaduļķots, un skaisti saskatāma peļķes gultne ar pāris bālganām sliekām vai citu radību. Pār ceļa malām pārkārušās pielijušas smilgas, uz ērkšķogām dārzā pa treknai ūdens lāsei, kurā atspoguļojas viss. Klusums. Māja, kaut arī tur patlaban vēl dzīvo citi ļaudis, smaržo tāpat kā bērnībā, gan kamīngals, gan veranda. Jasmīnkrūma pie akas vairs nav, bet liepas izskatās vēl majestātiskākas nekā kādreiz. Vecā ķemertiņa arī vairs nav, bet kārklu krūma zari tikpat nevainojami taisni, ka liec loku un asini bultas. Atcerējos, ka arī bērnībā man neko īpaši nesala, šādās vasarās gumijniekus nevalkāju, bet vicoju basām kājām. Šoreiz gan no nodoma noiet līdz upītei atteicāmies, jo pļava neizpļauta, bet kājās bēši mokasīni. |
|