| vecbebri vol.4 |
21. Sep 2015|19:15 |
Saukt ikrudens Latgalē braucienu par vecbebriem ir tāpat kā ar kuģiem. Kā nosauksi, tā arī aizbrauksi. Jaunāks neviens nekļūst, turklāt daudz liecību uzgājām par bebriem.
Pirmajā vakarā izpalika tradicionāli badīgā gaļas izsrādājumu cepšana/štopēšana pa tumsu, pēc kuras nākamajā rītā pie pavarda vietas krusteniskos ornamentos kā tādi brīvmūrnieku instrumenti mētājās visādi biguļi un ogļu čakarējamie daikti. Tā vietā kaut kā gandrīz netīšām uzmuķījām burvīgas ķilavu un speķu maizītes, vēl visādu rudens zakušmentu, opjata un 7 piparu zortes, ko patērējām ar jou pašdarināto hrenovuhu. Gastronomiski burvīgākais vakars visā 4 gadu ilgajā vecbebru pastāvēšanas laikā.
Pēc pirts no laipas varēja nirt līdaciņā un pazust zem ūdens uz pārdesmit sekundēm. Sasodīti dziļš ezers. Kur saminieks rādīja, tur arī bija bedres, kurās varēja notīt no spoles visu žilku, vizulim dibenu neskarot.
Dienāmcauri ezers-baznīca-ozols-ezers-baznīca-ozols, kas šoreiz atšķirībā no citiem gadiem iezīmējās ar šikajām puķēm, kurām pie katras kultūras objekta pievērsām īpašu uzmanību.
Latgale ir neizsmeļama – ceļu tik daudz, un dodoties annuālās apceļošanās, pavisam nejauši vari uzskriet no iepriekšējiem ceļojumiem iemīļotiem skatiem, bet vēl vairāk – vēl neredzētiem. Piem. Višķu baznīcu vēl nebijām redzējuši, bet arī mazītiņo sādžu baznīcas kas pēkšni uznirst no kādiem krūmiem pavisam negaidīti – to arī ne mazums. Kādam mežam pa mazu celiņu braucot cauri, uzskrējām poļu kapiem, kur pēdējais glabāts 59. gadā.
Pēdējā dienā aizbraucām arī līdz kapusta mājai Skaistas pagastā, kurai 90to sākumā tādi vēl pavisam jaunbebri vairāku vasaru garumā paguvām te sabrukušo kūti izjaukt un vēl derīgos baļķus pārkrāmēt pirtiņā, uzsist skaidu jumtus šķūnim un mājai, piedzīvot notikumus, kurus mūsdienās mēdzu stāstīt kā spokustāstus, iepazīt krāslavas alu, pabūt i skaistas i konstantinovas diskotēkās (pa rīkli nedabūjām, jo bijām ieradušies kā dažu vietējo viesi, toties redzējām, cik sūdīgi klājās krāslaviešiem), nu, tādā garā. Tagad mājai, šķiet atmests ar roku, durvis atlauztas, jumts atkal caurs, pirts nodegusi, sēta saaugusi krūmiem, ābeļdārzs vispār mežā. Bebri dīķi sačakarējuši. Mēģinājām piebraukt no Stolu puses, ceļš izbeidzas līdz ar tiltiņu. Tālāk neizbrienams krūmājs. Braucām no otras – pa jauno ceļu no Skaistas ar grūtībām vien atradu, visa pļava pārvērtusies par tādu jaunu birztaliņu, ar ceļu cauri, pa kuru braukā Ontuns, ja vien nav nomiris.
Pirmo reizi bijām arī pie slavenā Valnazara jeb Čertoka, par kuru saka, ka esot tāds kā pretnis Aglonas bazilikai. Kur viena svēta un balta, tur otrs drūmām leģendām un lāstiem apvīts. Par viena patiesumu pārliecinājāmies paši. Lāsts ir šāds: lai arī kurā gada vai dienas laikā tu to vēlētos aplūkot, Latvijas Mežu labiekārtojumos tevi sagaidīs piedzēruši Daugavpils Rimi darbinieki. Stimmt. |
|