|
19. Jun 2015|17:23 |
pirms mirkļa uzgāju kāda personāža gada pirmās puses iemīļotāko dziesmu plejlisti, kuru izlēmu paklausīties. atradu šādu skaņdarbu - https://soundcloud.com/talitres/the-call-store-the-letting-go
klausos un gribas apbimbāties (vakar, pirkdams tāla lidojuma biļetes, izdzēru vīna vairāk nekā vajadzēja, un šādās nākamajās dienās es parasti kļūstu diezgan jūtīgs). ar minēto personāžu iepazināmies novembrī pirms diviem gadiem, kad tiktikko (tā, ka iepriekšējā dienā) biju pārvedis savas mantas aka trešās šķiras uteni uz mājokli ar konspiratīvo nosaukumu “velns klauns”. vērodami izteikti maskulīno publiku, kas kaut kur briselē dzelzsbetonīgā volejbola zālē bija savākusies uz the national uzstāšanos, spriedelējām par izteiksmīgākajiem brake-up mūzikas autoriem un izpildītājiem. mēģinājām iztēloties, kā katram no drūzmējošamies bārdaiņiem sāp sirds. jo nh tad viņi te vispār atnākuši.
šodien pusē dziesmas atcerējos, ka ir pagājusi precīzi nedēļa kopš pagājušās 5dienas, par kuru eksistē “actiņas” ieraksts ar atskaites punkta un personīgā arhīva atzīmes funkcionalitāti (tādam oligokalendāram un nehronoloģiskam subjektam kā man). 4 the letting go piektdienas. advente kaut kāda, no kuras šī sanāk pirmā. pirmās adventes moto un atziņa, tātad, ir šāda: the end is not a new beginning. jeb, kā noteikti piebilstu (tomass un) r3v kādreizējais direktors bērziņš - tu vari samelot mums, bet nemelo pats sev!
vēl pie šī (iztēlojoties berningenu, kurš šķiet permanenti tikko pēc breikapa, pamīšus pie lūpām cilā te vīna pudeli, te mikrofonu) atcerējos, ka porto nopirku jaunas brilles, jāiestiklo kaut kad.
(upd. noskaidroju. tas nemaz nav mats berningers, lol.) |
|