|
16. Feb 2015|12:03 |
vakar ielēju 5l bundulī ūdeni no avotiņa, kas tek pie inčukalna velnalas. ļoti gards. apskatīju arī veco inčukalna sanatoriju skolēniem ar vājām plaušām vecumā līdz 3.klasei, kur bērnībā pavadīju ca. pusgadu. ļoti smuki, vecā vasaras veranda arī stāv kā stāvējusi. varēju pat "gara acīm" saskatīt novusa galdus, ko vasaras maiņā drillējām cik spēdami. veranda un kāpnītes ar kaltām margām kā no krievu filmām par ca. 46 gadu - nosmulētu bērnu apsēstas, un tad kaut kad parādās pa kādam frontiniekam, kas atgriežas, un aaaa baigā sajūsma. pārsvarā tā bija mamma, kas pie manis brauca katru nedēļas nogali. bija tur mežā kaut kādas priedes, pie kurām laikam partizāni bija nošauti, purvs ar iekritušu un nogrimušu iznīcinātājlidmašīnu, gauja un velnala. vadāju mammu ekskursijās pa apkārtni.
ceļš līdz šosejai bija tāds noledojis, sniegs pakusis, ledains, un es atcerējos, kā tur ierados pirmoreiz, sniegs tāds pats, jo martā tas notika. tikai saules nebija, bija pelēka svētdienas pēcpusdiena. jau kādas pāris reizes padzīvojies pa slimnīcām, zināju, kas mani sagaida - tā nošķirtība traki riebās. turklāt, te mamma iebrauks tikai 1x nedēļā. drēbju kambarī pagrabstāvā uz visām manām drēbēm tika uzspiests zīmogs ar numuru 63, uz zeķēm mamma to pat izšuva. zobu pastu un ziepes atņēma - tās tikšot dotas centralizēti. izsniedza dvieļus un pidžamu. kamēr ar visu tikām cauri, ārā jau bija tumšs, un es ar šausmām sapratu, ka mammai pa to meža ceļu līdz sēnītei tumsā nu būs jāiet vienai.
lielie visi jūsmoja, cik skaista muiža, cik skaistā vietā tu te atrodies. vakar man arī tā šķita, bet toreiz es to veco būdu kvēli ienīdu ar visiem tiem nestandarta durvju rokturiem, kāpņu margām, klozetpodiem un ūdenskrāniem, slīpētajiem duvju stikliņiem, čīkstošo parketu, griestu rotājumiem, vecmodīgajiem galda piederumiem utt. |
|