|
3. Jun 2014|14:31 |
mana sapņu pasaule joprojām ir neomulīga viea, sevišķi tajā nomalē, kur robežojas ar nomodu. joprojām esmu kaut kādās bēģļu gaitās ar līdzpārnēsājamu iedzīvi un nemitīgos pārlidojumos nejēdzīgos laikos, kurus nav iespējams paturēt atmiņā, un tik agri, ka stājas sirds, par tiem iedomājot vien.
piem., šonakt, ja, jūtu, ka ir izkritusi kredītkarte un iekāpšanas talons pasējies zem manas gultas uzgaidāmajā zālē, kur visu zog melnīgsnēji un gardegunaini tipi līkām kājām. tā palikt nevar, es sniedzos pār gultas malu un čakarēju ar roku dziļi pagultē - jā, te tā ir, mana plastikas karte, bet iekāpšanas talona vietā pilna sauja ar papīra lapām. paņemu no naktsskapīša telefonu un jau puspamodies spīdinu uz atradumiem. atradusies kaut kāda sena isic studentu apliecība, bet tie papīri ir jrt kabalas manuskripts, ko reiz puslasītu tur nobēdzināju. |
|