|
11. Sep 2013|21:04 |
cik sasodīti aizkustinoši ir etgara kereta stāsti! vēl pirms kādām stundām es atvilkos no ļ.cegha un jutos jā neraimīgākais laimis pasaulē, bet tad beidzot saņēmos palasīt grāmatiņu, ko man vēl izgāšnedēļ iešķiņķoja cegha biedrs (kurš ir arī tā ārprātīgā vāka autors), un nu jūtos tā, it kā es būtu bērns ezerniekos augusta vakarā, kad jau tumšs, krūzītē liepziedu tēja, un papucis man lasa priekšā pirms gulētiešanas.
džinkstulis spotifajs arī spēlē visādas sobrimezas no vienas manis paša neprasmīgi samestas plejlistes radio. laikam viss nemaz nav tik sūdīgi. |
|