| braza, moy pust ostakanel |
19. Jul 2006|15:00 |
termiņš mani spiež, aiz loga, virs mana galvas līmeņa plosās ekskavators. brīžiem liekas, ka kauss drīz ielidos te. veči kaut ko lamājas, vai.
kaut kā nav pareizais garīgais. vienmēr no malas izskatās citādi, iesākumā tāpat. bet tad tāds čiks vien ir, kā izrādās. un no ilgas un bezjēdzīgas sēdēšanas pie datora, dūša ķļūst arviens sūdīgāka un sūdīgāka. cerības ka, kaut kas izdosies, un termiņš palieks apmierināts, sarūk.
jēzz. pie kā gan esmu ķēries. pie dienasgrāmatas rakstīšanas. varētu padomāt, ka man nudien cita nekā nav ko darīt. kā teiktu daudzas mammas saviem puņķainajiem skolas vecuma bērniem vasaras brīvlaikā - nu ko tu te nīksti, izej vismaz laukā.
bet laukā ir bēzu birzs vienā mājas pusē, un otra otrā. visādi sīkie tur valkājas ar dažādiem pie miskastēm atrastiem dārgumiem pa riņķi vien, un vienmēr iespējams pievienoties, izteikt savas versijas, ko lai iesāk ar to tur trubu, vai shitento šļauku. ja kāds izmeta ratiņus (vienALGA kādus) tad bija svētki. tad bija sacikstes, un beigu beigās bija cietušie. manās vasaras brīvdienās allaž gadījās pa kādai rorei vai armatūras gabalam, kas spraucās ārā no zemes un tā vien pievilka bariņu, kurš gluži kā bobslejistu treniņos kādu izredzēto ātri jo ātri stūma pie miskastēm atrastos ratiņos.
man bijušais priekšnieks precas. . tam pirms gada neticētu neviens. bet nu tas ir noticis. |
|