| vēl pāris pēdējā sapņa elementu |
6. Jul 2008|11:18 |
tad vēl es šonakt paguvu vizināties ar milzīgu krūizlaineri pa venēcijas kanāliem, pieķēries no ārpuses pie tādām kā metāla trepītēm - gluži kā pie mierlaiku tramvaju aizmugures. kāda tur 6. stāva augstumā. mājas venēcijā, tiesa arī bija paaugušās. uz viena no pagriezieniem kritu zaļajā kā tahūns venēcijas kanālu ūdenī.
tad ar pie jostas redzamā vietā piekārtu megasadalītāju-pagarinātāju (kam laikam vajadzēja zimbolizēt manu celtnieka vai vismaz elektriķa kvalifikāciju) nejauši iegāzos kaut kādā prezentācijā, kur tiku atpazīts un ar aplausiem uzņemts, bet uz ekrāna tobrīd akurāt tika projicēts LNB stikla kalna, aka gaismas pils attēls. uz aplausiem atbildēju, izvelkot no sava megasadalalītāja-pagarinātāja vadu ar štepseli galā, sacīdams "redziet, esmu darba gatavībā!" aplausi pārauga vētrainos aplausos, vietām ovācijās.
pēc tam bija mistika uz vanšu tilta - milzīga avārija ar daudziem cietušajiem. kad to bijām izlavējuši, teju pie arhīva ēkas uz ceļa mētājās vairākas sabrauktas megažurkas. vecajā imantas dzīvoklī atgriežoties, sastapu noraizējušos mammu un jaunāko brāli. viņi teica, ka kvkzns esot pārvēties par žurku. "es zinu" atbildēju. brālis pasniedza revolveri, sacīdams, ka viņam kā svainim neceļoties roka.
tālāko jūs jau zināt, zvērināto un piesēdētāju kungi.
(vārdsakot kaut kāda šausmene ar kosmiskajām žurkām un kartona nacionālo bibliotēku, kas tika risināta manas personiskās ģimenes drāmas mērcē) |
|