|
4. Okt 2012|13:50 |
un vēl par vakarnakti. par ceļojumu aiz grīdīstes. tbš nonākšana čomskī mūždien pēc kaut kā tāda izskatās, jo parasti jau krietnā naktī un normālā līkumā.
el. stāsta par appīpēšanos jaunībā, pēc kuras viņa ar kādu draudzeni sēž pie ņevska baznīcas skvēriņā, lupī uz žogu un pēc ilgas klusēšanas viena pasaka "saldējums", otra - "[hvz, neatceros, katrā ziņā kaut ko totāli nesaistītu]", un baigā domu frekvences saskaņa virmo starp šīm abām lakoniskajām frāzēm. (bļ., laikam jāiet izvemties) un tad viņas sev retoriski pavaicā, vai viņas sēž šaipus vai viņpus žogam. un ieraksta šo domu uzplaiksnījumu savā epifāniju krājumā.
tad mēs esam piesēdušies pie edmunda galdiņa. ed un el atceras kaut kādus apsūnojušus laikus, notikumus, trako kavalieru gadu un pročuju baidu, lietojot atslēgas vārdus m6, balta, (..) dace
dace. sarunā nepiedalos, bet atceros, kā mēs ar daci ejam ēst kebabus uz depo. ir baigi auksta ziema, dace nupat ir dabūjusi savas jaunās brilles un viņai ir helikopteris no kaut kādiem iepriekšējās nakts notikumiem. viņa tos pastāsta, lietojot virkni līdzīgu atslēgas vārdu.
dace toreiz un el ar ed vakarnakt runā ca. par tiem pašiem notikumiem. ed es redzu pirmo reizi.
viņiem tā saruna ir aprāvusies, un es pārprasu par daci. jā, dace-dace. a kā tu viņu pazīsti? mēs pulkvedī iepazināmies. jā, saka el, tā tas varētu būt, un piebilst, ka dace ir īstais cilvēks, ar kuru kopā doties traviatās, jo viņa rada pārliecību, ka tā ir kruta un pareizi.
nu vot. tas pulkvedis toreiz un virkne notikumu, kas sekoja pēc tam, bija tāds normāls ceļojums aiz grīdlīstes. un vakardiena čomskī arī. un varbūt man pēc kādiem desmit visa šī epoha būs viens ceļojums zem tās pašas grīdlīstes.
(attaisaām vakar uzdāvināto skotu reservu un ielejam olu trauciņā, ko esmu saņēmis mantojumā no ivob., pirms tam no tā izkratot sīku zīmuļa strupulīti un ar sarkanu salveti izslaukot pelēkus putekļus).
4. oktobris, vārdsakot.
 |
|