|
1. Okt 2012|13:57 |
Nebiju kritis no riteņa veselu mūžību. Iepriekšējā reize bija kādā agrā pavasarī, kad caur mežparku atgriezos savā tolaiku teiksmā pēc tesseras apciemojuma. Svētdiena ja nemaldos, agra pēcpusdiena un ledus zem peļķes. Toreiz apmetos kā vabulis uz muguras ar riteni pret sauli, jo kājas kāpšļos. Akurāt pie viena soliņa par prieku krievu jauniešu kompānjai.
Šorīt atkal nācās konstatēt, ka bremzes pēc servisa kļuvušas niknākas. Vienā asā bet ne sevišķi ātrā līkumā piepeši sapratu, ka neierakstīšos, bik jāsamazina ātrums, bet pakaļu iznesa tik strauji, ka nācās piezemēties uz labās rokas. Ar plaukstu. Manas jaunās 34izm bikses necieta.
Kam par šo vajadzēja ierēkt, iejūtīgi apvaicājās, vai neesmu ko satraumējis, bet, kam vajadzēja apvaicāties, ierēca. |
|