|
19. Sep 2012|17:29 |
pateikšu ka es arī kaut ko par lietu (jo citas lietas, ko teikt, man nav). piecos metros no viena kantora virpuļduravām līdz taksim tiku sašauts lielām lāsēm kā kāds nebraskietis normandijā. a pirms tam, pirms tam, ja tomēr par lietu, pārvarēju sevi un biju laipns, smaidīgs un pat nedaudz koķets ar būtni, ko pirms 2 mēnešiem būtu noslīcinājis purvā. или в скверно-ядовитом океане. skatoties acīs, kurās pamazām zustu spulga.
un tas ir tāpat kā kādā mirklī pie bāra letes, kur viss līksmi līst un visi plūstoši kūst, pēkšņi sākt stellēt koolu. jo man tas tā pa baibām šaibām nav raksturīgi, sevi šitā pārvarēt (drīzāk vienkārši naika aizsegā aizmukt mājās). a ja izdodas pārvarēt sevi, tad viss cits ir štrunts. /bungājam pa ribāju.
p.s., tomēr ir tā, ka nākotne ausmu rožpirksti nesola. un tas ir sūdīgi. bet nekas pārsitīsimies. |
|