| kopš tiem laikiem |
8. Jan 2008|17:49 |
esmu pieņēmies svarā par 25 kg. esmu 4x vismaz nomainījis matu sasuku. 3x darbu. braukāju slēpot, it kā no tā būtu kāda jēga. turklāt gluži kā sakot, ka esmu iegādājies jaunāko koēlija grāmatu un no tās nonācis baigā starā, varu teikt, ka ziemassvētkus pavadīju šarmelšeihā, peldēdamies ar seju sarkanajā jūrā, pētīdams zivis un papildinādams vietējo tūristu cirpēju ķešas ar kādām no manām eiropeiskajām naudiņām. (piedāvājums - vidējais. der gan pajaunai ģimenītei no Urāliem, gan pavecam britam. manī gan kautkas no iepriekšējiem laikiem bija saglabājies, turēju distanci un patiešām sajūsminājos tikai tad, kad vērojot zivis zem ūdens vai piramīdu siluetus, biju pamanījies piemirst, kas es esmu un kādā kontektā esmu te nonācis). tā nu varu ierakstīt savā sasniegumu grāmatā - esmu jājis uz kamieļa (tiesa, nav vēl gadījies jāt uz parasta latviešu vai itāļu zirga).
bļin, iznāk, ka taisnojos. bet tā gluži vienkarši nevar būt. es biju tas, kuram traki savajadzējās tā vietā, lai mēreni pavizinātos pa sicīliju, lidot kaut kur, kur vēl silts. nu un aizlidojām. manām ceļabiedrēm tas viss patiešām patika ne mazāk nekā man.
cirka visurapkārt bija cik uziet. savas 4x reizes pabijām dažādos visautentiskākajos papirusa muzejos, faraonu smaržu fabrikās un izcilajās ēģiptiešu kokvilnas izstrādājumu tirgotavās. turklāt mūsu itāļu grupa tika novietota vienā viesnīcā ar krieviem. vientuļnieces ap 50 no samaras, vologdas un vēl nez kādiem vasjukiem nabaga viesnīcas darbiniekus savām brangajām piensaimniecībām nobadīja katru mīļu brīdi. lūk, viens sekstūrisma paraugs.
t.i.,
viss, iebira skropsta acī, lai paliek pusrakstīts. |
|