| un pēc kā izskatās? |
18. Jun 2012|11:21 |
tā vakardienas teritorija, pusotru metru plata taka, izcirpta caur ziedošu pļavu. aiz muguras paliek mājas ar cilvēkiem, slimiem un veseliem, jauniem un veciem. man rokās ir spainis, un es eju pa šo taku kā mozus, kas ved savus izraēļa bērnus pie avota. pļava viļņojas kā jūra, ziedi kā putas. aiz avota sākas mežs, purvs, bebri un pūces. nojūgties var. bet esmu klāt, un ir jārīkojas. avotam ir jānoceļ vāks, jānosmeļ pāris spaiņu ar sārņiem, kas tur sabiruši. tad man liekas, ka ūdens ir tīrs, tomēr nē, vēl viens spainis jānolej biezajā zālē, tad vēl un vēl, un vēl.
aiznesu ūdeni uz māju un nācu atpakaļ vēlreiz, tikai ne uz avotu, bet uz elles ķēķi. no ieraktā ogļu katla izvācu pelnos iekritušo vardi, kas melni sastingusi slaidā lēcienā. aprušināju zem izdzisušajām oglēm baltos kauliņus, pārnesu uz pieliekamo kambari iepriekšējā vakarā izdzertās aluspudeles.
esmu atsācis runāt. pēc šī klusuma brīža tas nenācās viegli. . sanāca tāds kā ievads p.terapijā.
pirmais solis atpakaļ uz mozus takas, kas ved uz avotu, no kura pēc visām šīm dulķēm beidzot izsmelt dzidru ūdeni. tad dzert lieliem malkiem un dot citiem arī.
|
|