| cilvēka dienas |
29. Apr 2011|09:21 |
viens no simts vientulības gadiem ar ali p, puiku mūziku.
(interesanti, kas tā par huiņu, ka ar, tiesa, diezgan neregulāru, bet tomēr regularitāti uznāk maniakālas impresijas par to, ka visas s. ir kuces. ka viņām no tevis vajag tikai vienu - to ko vajag, bet iedirst dvēselē - to katrā laikā, var pat vienlaikus ar visu pārējo. visu šo laiku acīmredzot ir izdevies tam likt mīksto un kaisīt sūdiem pāri pelnus, un tad tie sakrītas. bet tad pēkšņi pelni sabojājas, nedarbojas, un saturs līž pār malu. un tad ir tā, kā pirms 9 gadiem, kad nobriest lēmums visas pasūtīt. un tad dzīvot šķīstībā un teorētiskās konstrukcijās.) saprotiet mani pareizi.
man gribas kaut kur aizbraukt vienam pašam. uz romu negribas, tas ir tāpat, kā aizbraukt uz vecrīgu. bet kur ir forši vienam? maskavā? nē, maskavā nebūs vientulības tur būs kodiens divatā un dvēselītes tīrīšana. londona, par to es ne sūda nezinu. kaut kāda barselona? mira, victor, madrid? moš parīze? m? |
|