|
28. Apr 2011|10:29 |
gundegu nevienu nezinu, bet terēze bija mana tēva māsa. viņa bija ļoti skaista, un tas pat kādā veidā ietekmēja manas mātes lēmumu saskatīt manā tēvā pietiekamu pievilcību, lai ar viņu tā diezgan nejauši izveidotu to ģimeni, kurā esmu vidējais no trim bērniem. terēze bija mana vecākā brāļa krustmāte, un es savu brāli pat apskaudu, jo viņa no krustmātēm bija visskaistākā. manējā toties braukāja uz ddr, un man laiku pa laikam tika dāvināti visādi importa jaukumi.
fātera ģimenē vispār bija šādas tādas itāliskas zamaškas (visi viņi nāk no rīgas san lorenzo, daugavpils ielas), kuras es vēlāk ar baudu vēroju romā. piemēram, pofig kas tu esi un kas notiek apkārt - galvenais, satiekoties uzsvērt un detalizēti apspriest, cik tu esi skaists. tā katru reizi, kad mēs viesojāmies daugavpils ielā, mūs ķidāja kā tādus sugas sunēnus, pētīja, kam tad šitās lūpas, un kam šīs skaistās acis. ka dienās no skuķiem nevarēs atkauties. visvairāk gan tika maniem abiem brāļiem - jo vecākais ir viņas krustdēls, bet jaunākais - vislīdzīgākais fāterim, līdz ar to arī "tantai terēzai". es biju kārns doģiks, man vienmēr tika piekodināts kārtīgi ēst un kļūt brangākam. mans estētiskais pienesums toties bija skaitīt dzejoļus krievu valodā viņas un manas omas "faktiskajiem dzīvesbiedriem", no kuriem viens bija tīrs krievs, bet otrs - pēteris no latgales, kurš tāpat labprātāk runāja krieviski un katru viesošanās reizi lika paostīt viņa dūri, kas oda pēc veča un tabakas, bet viņaprāt pēc nāves.
vēlākos gados es diendienā staigāju pa daugavpils ielu un bieži par viņiem visiem atcerējos visādas epizodes, piemēram, kā fāters ar pēteri svinību izskaņā vienmēr devās "ķert taksi", ko es tieši tā arī iztēlojos. viņiem bija tāds glāzīšu servējamais galdiņš uz riteņiem kā miniatūra karietīte. šnabi viņi pārlēja kristāla karafē, un, kad tika rauts pa pirmajai glāzītei, pēteris ar nama saimnieka tiesībām uz visiem palūkojās un teica, nu, pajehaļi! pēc pirmās, loģiski, uzreiz vajadzēja jehaķ arī pa otram lāgam. mums nāca smiekli, un mēs to katru reizi gaidījām kā tādu īpašu vakara numuru. kad terēzes dēls, mans brālēns (skaists kā adriano celentano ziedu laikos) bija paaudzies gana, lai arī viņam tiktu servēta glāzīte, reiz viņš pat sāka klīrēties dzert, jo mēs gandarījuma gaidās pārāk cieši viņu uzlūkojām. |
|