|
27. Nov 2010|22:49 |
kaisīt pelnus uz galvas man allaž asociējas ar tēva izgājienu senā bērnībā, kad kādu no mums nepamatoti apvainojis, viņš nāca teatrāli atvainoties un izsaucās, ka nu jākaisa pelni uz galvas - kur ir pelni? - viņš paraudzījās apkārt pa mūsu brežņevmājas istabas kaktiem, tad pacēla savu smēķi virs plikā galvvidus un ar rūdīta pīpētāja žestu uzkratīja pelēko pelnu struņķīti tieši pļeša centrā. nafig pelni jākaisa uz galvas, mēs toreiz plānā vārdu krājuma dēļ nezinājām, bet fātera radītais tēls aizvainojumu aizmēza kā ar slotu.
tad vien citreiz viņš mūs saaicināja, lai ar basu kāju demonstratīvi kā kādu netārpu samītu kristāla šnaba glāzīti, bet citreiz salocīja mūsu galda futbola bleķa laukumu (kas tāpat bija nekur nederīgs psrs vieglās rūpniecības dzemdināts sūds) tā, ka atsperēs piestiprinātie futbolisti izsprāga no savām pozīcijām un palidoja pa istabu, kur nu kurais. |
|