|
14. Aug 2010|10:59 |
un ko man tagad darīt, es atvienojos? man tagad laikam būtu jāraud (dramatiskā dreģes balsī)!
tā man šodien izgāja, iegūglējot savu vārdu un uzvārdu. ko cerēju neieraudzīt, tas tā arī neparādījās, un ļoti labi, tomēr manu uzmanību piesaistīja viens atradums no likumi.lv. interesanti, es nodomāju un nekavējoties spiedu uz approfondimentiem. izrādījās, ka šī gada 16. jūnijā ar kādas tur valdes lēmumu un saeimas priekšsēža parakstu man piešķirta 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, kas jāpasniedz augustā-septembrī. un es te tā jau otro mēnesi dzīvoju grēka nepazīdams, vai ne. vēl es viņupārprāt nez kādēļ esmu pierakstīts ventspilī, kur es nekad neesmu dzīvojis, ja nu vienīgi laiku pa laikam aizbraucu apciemot mammu, jā, arī rīgas laiku uz sava vārda es pastellēju uz mātes adresi. un savulaik grāmatas no restinpīs kukī.lv.
nu labi. un ko tad man patiešām tagad darīt (bez apraudāšanās, kas pats par sevi)? pieņemot, ka vismaz hohmas pēc es to medāli arī gribētu ar visu goda rakstu kaut kur mājās iearhivēt. iet uz to valdi un noskaidrot, kur notiks svinīgā spraušana, un kautri piebilst, ka man patīk sarkanbaltsarkanas gerberas? vai vēl kautrāk gaidīt mājās, kad viņi slapjām mugurām būs izskrējuši visu ventspili, mani meklēdami un neatrazdami, lai beigās gluži kā kāsteveja henks ar wilsonu padusē uzrastos pie manām namdurvīm un elstu pēc kāpiena sestajā stāvā - mēs jūs meklējām, kinski, un beidzot atradām, mēs visi esam tik laimīgi. (zāle izplūsta asarās, visi ceļas un, beigu titriem izskanot, pie izejas godbijīgi nodod tukšās popkorna tūtas). |
|