|
28. Maijs 2010|23:37 |
|
nupat negribēdams atzīt, ka esmu pagalam nosprādzis, mēģināju atcerēties kaut ko no pagātnes, ko būtu vērts atcerēties. nonācu pie tāda, iespējams, pavirša secinājuma, ka nevienā savas dzīves posmā neesmu juties komfortabli. bērnība pagāja ar veselības problēmām imantā viens, kur visādi armatūras gabali tā vienkārši torčīja no zemes visiem zināmās vietās - varēja garāmejot pieiet klāt uzkāpt kājām un mēģināt šūpoties, rokām ķerstot līdzsvaru. skola pagāja, spaidoties ar pamatšķiru autobusā, vēlāk tramvajā (un visādiem nekarasa ļaudīm klasē) utt. tālāk, ko vairs nepārstāstīšu, lai neizklausās pavisam skābi. kaut arī šādā skābā retrospektīvā raugoties, varētu, piem., arī romas laiku atcerēties kā pārmērīgas rīšanas gadus, kuru laikā iedzīvojos liekajā svarā. zģēts un 'men. |
|