| Sin sangre III |
7. Jun 2008|23:18 |
Bija iespējams izvēlēties starp divām izrādēm, kurās pie festivāla atklāšanas tēlot goda viesi. Pirmā (šķiet, tur gan jau bija vairāk ļaužu saskrējis, nekā RAI) – Neapoles karaliskajā nabagu viesnīcā uzvestās Eiripīda Trojietes, kuras īstenojusi NTF producentu grupa – aktieri un radošā vadība savākta no saviem 6 eiropas teātriem, pati izrāde līdz ar to 6 valodās, utml., bullšits. Tas ir ļoti itālisks piegājiens – noskaidrot, ka ES dod piķi visādiem kopprojektiem ar II kategorijas Eiropas valstīm, nu un tad ar fiksu roku paņemt klasiskāko shēmu – dalībniekus samest kopā vienkārši uz labu laimi, taču tā, lai katrs būtu no savas valsts.
[ .. Šajā sakarā allaž atceros vendersa atmiņu grāmatā aparakstīto „debesis pār berlīni” tapšanas gaitu. Proti, pēc gana veiksmīgiem darbiem amerikā venderss, nonācis diezgan odisejiskā pašsajūtā, lipina ideju savam vācijā atgriešanās darbam. Nonāk pie domas par eņģeļiem, kas dzīvo pēc Berlīnes zemes teritoriju parauga sašķeltās debesīs – viens eņģelis krievs, otrs francūzis, vēl anglis un amerikānis.
Tad nospriež, ka uzstādījums izklausās pēc klasiska anekdotes sākuma, un šo ideju atmet.. ]
Reale Albergo dei Poveri kā notikuma vieta tīri nosaukuma dēļ ļoti aicināja doties pie trojietēm, taču anotācijā eksistēja visādas norādes par kariem afrikā, irākā un neapolē, bēgļu laivām pie Eiropas dienvidu robežām, līdz ar to politiskas manifestācijas vietā priekšroku devām stāstam par grēku, ģimeni, atriebību, asinīm – Sin sangre (Bez asinīm). Autori – Čīles Santiago „cinema theater” – kā noskaidroju šorīt pēc atgriešanās no Neapoles, šie ir jau gana celebrēti dažādu kontinentu festivālu laureāti.
Izrādi aprakstīt ir grūti – tīri tehniskas fiņķikļuškas un formas elementi noteikti ir lielākā autoru veiksme un panākums. Iesākumā ir redzams tikai ekrāns, skatītāji ir gluži kā uz ķinīti atnākuši. Bet tad izdziest gaisma un tukšumu sasper drudžainas montāžas tēlu ātrvilciens – brīžiem ātrāk, brīžiem palēninājumā. Ekrāna drēbe pēkšņi izrādās caurspīdīga, aiz tās tādā kā Šekspīra teātra kastē pārvietojas aktieri, aiz aktieriem slīd citas planšetes, uz kurām arī tiek projicētas dažādi scenogrāfijas elementi. Ainas mainās kā kino un avernas seditīvais efekts pazūd kā nebijis. Tam, kas notiek uz skatuves ir grūti noticēt, sēžam savā pirmajā rindā, elpu aizturējuši.
Bandīti ierodas vienās mājās, lai nomušītu kādu vīru – ārstu, kura slimnīcā kādus desmit gadus atpakaļ sliktie politiskie spēki veicinājuši opozicionāru pāriešanu citos medību laukos. Šāvēju šefa dēls ir bijis viens no viņiem. Ārstam ir meita un dēls, izdzīvo tikai meita, kuru pamana, bet nenodod šāvēju trijotnes romantiskais tēls. Tāds varens mikslis no stila viedokļa starp tarantino parauga nuāru, džārmuša parauga grotesku tēlu atveidojumos un almadovara „viss par manu māti” estētiku (iespējams tādēļ, ka izrāde tādā ložmetēja kārtām līdzīgā spāņu valodā, ārā gāž lietus, apkārt koši astoņdesmitie) – atsevišķas ainas teju no dublējās ar ilgu tramvaja uzveduma noskaņām filmā. Tad vēl kādam nemitīgi jāmirst.
Varen spraigi sākusies, izrāde sāka zaudēt savu spiedienu aptuveni pusē, kad vienā kafejnīcā pēc daudziem gadiem izglābtā meitene un romantiskais šāvējs kā dzīves krietni apbružāti vērdiņi apmainās dzīves stāstiem. Te režisors iegāzās „runājošās galvas” teātra lamatās un acīmredzami zaudēja pirms izrādes iedzertajai avernai. kvkzns tā rezultātā sāka iekārtoties pēc iespējas ērtāk savā krēslā, līdz iekārtojās pavisam. Man savukārt sākās cīņa ar apziņas trūkumiem, un šī izrādes daļa ieguva patiesi psihodēlisku ievirzi. Un ja arī izrādes temps patiešām bija ievērojami krities un vis iešļucis tādā kā deklamācijas gultnē, tieši te tika izspēlēti visa vakara cietākie momenti, kas patiešām attaisnoja sākotnēji plikam ekšnam izmantotos tehniskos navarotus. Piemēram, ja iesākumā šaušana tiek uzlikta uz skatuves ne vājāk kā dažādas epizodes matriksā un 3D datorspēlēs, tad vēlāk, kad kāda atklāsme satriec lirisko tēlu un viņam, kā jau vecam vīram sareibst galva, galdiņš, pie kura viņi sēž, iegriežas, un fonā esošā kafejnīcas iekārta un visi virtuāli čalojošie galdiņsēdētāji atbilstoši saplūst un arī aiziet pa pieskari – bet tā, ka gribas ieķerties sēdekļa rokturos, lai nenoliktos pats. Arī slepkavības aina, utt. visai iespaidīgi tiek atsaukta atmiņā.
Kā vēsta anotācija, izrādes darbība sākas tur, kur beidzas alessandro baricco tāda paša nosaukuma stāsts – kā atmiņu plūsma, kā refleksija. Pēc viena nezināma ilguma apziņas power_downa pieslēdzos izrādei, kad jaunais/nu-jau-vecais šāvējs noslēdz vēstījumu par ģimeni – ar kompanjoniem saplēsies un tie viņam nošāvuši sievu un meitu. Nocitēšu tā aptuveni šī stāsta beigas:
„ .. pirms pametu mājas pavisam, vienu vakaru sēdēju uz lieveņa un redzēju dārza vārtiņus atveramies tieši tā, kā tos mēdza atvērt mana sieva, atgriezdamās no darba skolā. Es pielēcu kājās un skrēju turp. Bet vārtu aila bija tukša, gluži kā pasaule, kurai līdz pilnībai allaž pietrūkst vismaz viena elementa..”
-------------------------------------------------------------
Videopielikums:
3 treileri:
Pirmais
Otrais
te būs kādi kadri no izrādes
... |
|