| Sin sangre I |
7. Jun 2008|16:17 |
Uvertīra
Ja teātra izrāde sākas desmitos vakarā un cylvāks vietējām ciltīm diezgan neraksturīgi ir jau paguvis pavakariņot (ok, ne pārāk smagi – sepijas kapājums uz ledussalātu strēmelēm, niente primi, toties grigliata mista del pescato del giorno al secondo, tam visam pāri krietna flaše 2006. gada 13grādīga Falanghina D.O.C. no campi flegrei uz diviem, šoko kūkas šķēle – šī bija lieka), tad pirms līšanas skatītāju zālē, labāk ir dzert kafiju, dubulto (!), nevis klunkšķināt avernu.
Šim vispār būtu jāsanāk gana garam vēstījumam, jo piedzīvojumu, atklājumu, secinājumu mums abiem ar kvkznu tādam īsam sprīdim, kā piektdienas vakaras + nakts līdz diviem saskrēja atliektiem galiem. Ja cylvāks izšķiras par labu saturīgām nodarbēm, nekas cits jau ar nevar sanākt.
Tā starp citu – daļai ļaužu, kas šo varētu lasīt, īpaši tiem, kuri savos rakstos mēdz pieminēt Gruziju – brauciens uz Neapoli, kur vakar tika atklāts, dibināts un svinēts viņu jaunais lepnums, Itālijas teātra festivāls, bija brauciens ne tikai uz Gruziju, bet arī uz Kolumbiju, Čīli un kādu gana pagrimušu Āfrikas posta valsti kopā ņemtām. Tā dēvētā 4* viesnīca šķita brežņeva laikus piedzīvojusi sanatorija (kompleksā arī termas - boržomi vai esentuki, viss, tajā skaitā jau aprakstītās vakariņas, maksā ne tā kā Itālijā pieņemts), tika sameklēta tā, lai atrastos netālu no izrādes vietas, un, ja RAI centrs ar visu izrāžu zāli tajos pašos brežņeva laikos uzbūvēta pilsētas nomalē, tad tur arī atradās arī viesnīca – akurāt 2,5 km garas pastaigas attālumā, kas mūsu ‘permanenza a napoli’ izvērta par gana paliekošas izjūtas raisošu sarīkojumu.
Gruziju pārstāvēja viesnīca, pārējās valstis – aina, kondīcija un personāži, kas slīdēja gar mūsu kaujasratu logu, kad no vietas, kur it kā vajadzētu atrasties RAI centram, lūkojām iegaumēt ceļu uz viesnīcu, ko vēlāk vakarā bijām domājuši veikt kājām.
Joprojām pieturoties pie šī uzstādījuma, pēc viesnīcas istabas durvju aizvēršanas zibenīgi atbrīvojāmies no piederumiem, kas šajā vidē varētu izskatīties „uzkrītoši” – kvkzns noņēma savas misaki pērles, ietērpās džīnās un kurpes nomainīja pret mokasīniem, mati - tie viņai arī tāpat jau ir kā mauglim. Tāpat teju mājupceļam paredzētajās drēbēs pārģērbos arī es – šlipsi nost, uzvalka bikses arī, tā visa vietā šādus tādus cazuāļa dungriņus. Vispār vienubrīd nožēlojām, ka nebijām nākamajā dienā sataisījušies uz grāvju rakšanu vai atejas smelšanu – tad mums līdz būtu krietni piemērotāks autfits, lai pastaigā pretim pasaules atkritumu galvaspilsētas mizās ievīstītajai dailei varētu doties priecīgu prātu un bez kādām bažām.
/turpinājums sekos/ |
|