|
11. Apr 2010|00:31 |
pa ceļam pēc vistas šodien iegājām sporta veikalā un tur es atradu sev tādu haki krāsas vējjaku. nodomāju, ka nāk pavasaris, un man tāda varētu noderēt. valkāšu, būs tieši laikā lietainajās vasaras dienās, ūdensizturīga, bet ar iekšējo apdari, ka nepiesvīdīs, ķermeni tā cīšāk nodarbinot pastaigās, vai kādā pedāļminienā.
nopirkām. un tad es atcerējos, kā viens bērnības draugs jau tādos krietnākos gados reiz izmeta, ka mūsu (mēs esam trīs brāļi) tipiskākā pazīme savulaik bija tās vienādās vējjakas (nu labi, nebija jau visiem vienādas, tikai mums diviem jaunākajiem, ģimenes pirmdzimtais parasti greznojās kādā sakarīgākā ietērpā). bet toreiz, kad viņš tā pateica, es laikam pat ņēmu ļaunā. neko jau neatbildēju, bet, lūk, kā šodien iznāca atcerēties. vēl jau kādu mirkli pēc pina ievadīšanas pirkšanas ierīcē, iedams pa dominas gaiteni (un ieklausīdamies, vai tas gadienā nav the bats are in the belfry / the dew is on the moor, kas tur skan fōna trokšņa skaļruņos; tā pavisam droši varētu gadīties, es zinu) attapu, ka nu galīgi nestilīgi. visādi modņiki un veščiki īgni nospļautos par šitādu pirkumu. bet es - latvju pelēkais. satiksiet mani pie lidostas trapa kaut kur ārzemēs un nodomāsiet, šitos letiņu purnus jau uzreiz var atpazīt, taisni riebjas, visiem tās vienādās vējjakas. |
|