|
3. Apr 2010|19:41 |
ja kāds pirms pusstundas mani uzfilmētu pie tā agra mijkrēšļa ēnotā palodžgalda, veroties pielijušajā pagalma postažā un ēdot reņģes, laiku pa laikam tās slakot ar alu no stikla glāzes ar osu, izdotos īsts austrumeiropiešu depresīvais. reņģes nav iespējams ēst glīti, pašas par sevi tās izskatās knapas, un draza veidojas kaudzītēm vien, turklāt slinkuma dēļ tās var likt uz šķīvja pa taisno no sarkanā plastmasas maisiņa. arī šķīvja vietā tematiskāk izskatītos avīzes, bet mums mājās tādu nav. piemēram, stokmaņa sīkkatalogu varētu izdīrāt šādam nolūkam, tas mums laiku pa laikam nonāk pastkastē. bet tā tas tikai izskatītos.
patiesībā bija tā, atzīšos, ka pa aparātiem skanošo jazzu kā mūdam nederīgu nomainīju ar šubrovska kasešdziesmām (viens gabals vilka resp. peldēja, būdams mp3), un gremojot pie sevis atcerējos visādu maucību no agrākiem gadiem. frivolitātes dažādas, hārdkōru un citādu zaļo dzīves koku.
 |
|