|
12. Mar 2010|21:45 |
kā centrālā norise ārpus pārlādētās murkšķa dienas ir tāda, ka pirms stundas no tallinas un tērbatas stūra izmuķījām sveķainas slēpes ar asām kantēm. rīt neko, bet parīt pabraukāsim apkārt bakalejas iepirkt. tad atkal murkšķa diena līdz nākamajai nedēļas nogalei.
šajās dienās mājas dzēriens ir (nosacīti) vācu drauga pirms 4 gadiem uz romu vests aveņu akvavits, šņabīts. es te pēc kārtas tagad lakšu visu iz bāra, jo kam gan es te to visu. klāt neko nepirkšu, tikai šitādus te saglābušos ērmus ar dažādu kaktu nemantiskā kultūrmantojuma piegaršām.
šis akvavits, vispār, kā ideja mežonīgi ... līks pasākums, kā ideja, ja. tik vien, ka man tās avenes mazliet grūtāk saprast, bet pamazām jau arī viss kļūst klārs un cetkins. (atceros tumans reiz raksturoja hellēnisma mākslu - tu skaties, vaine, un mutē aveņu garša sāk parādīties [smīn] . )
citas ogas, lūk, tas būtu pavisam kas cits. upenes, piemēram nāk prātā, ja par lokālo. izskābini vīnu, apdzirdi ar viņu kādas izstādes atklāšanas publiku tā, ka visi apdullst, izģērbjas un izkaujas ar krūšturiem. bet no čoškām šitādu te jaukumu izkūpināt. un izdzert introvertos mājas apstākļos slēpjoties no sabiedrības ar pāris uzticamiem vakarbiedriem (smejoties ar elkoni pret kamīnu džemperos ar augsto kaklu tā - hahaha). draugu, kā jau teicu, man gandrīz nav, vienīgie - tie paši nedzeroši. bet labi ļaudis gan mudž visur apkārt. ar kuriem arī iedzert noteikti var. es tik tos vīnus tagad ne, un šampaņiešus ne tik, par alu nerunājot, bet tas jau tā prasti, ja tam pretī mājas destilāts kā kontrarguments.
_______________________________________________________
iepazīstinu - tas tur himbeergeist no šitā destilētāja. |
|