| recenzija par pēdējām pāris dienām |
29. Jan 2010|22:31 |
mani brīžiem kavējušas tādas pārdomas, kā persōniskās nolaišanās būtība un iemesli (griba un tās ieiemesli, vai varbūt neizbēgamība), kā arī fakts, ka jebkura cilvēka dzīve ir skumju akacis, tiklīdz to papēta nesteidzīgāk. skumju deva dubultojas, ja runa ir par kādu tuvinieku - tādu, piemēram, ar kuru kopā esi uzaudzis.
tā ir vecuma vaina, nekā citādi. mēs abi sākam izskatīties pēc vecākiem, turklāt par vecāku divu karojošo pušu pārstāvjiem. tas, ko viņi nekad nav spējuši sadalīt, pēkšņi ir uzradies šajā ērā.
vēl te atklāju, ka pēc puslitra, kas būtu kādu nieku vairāk par hrestomātisko dva raza po dvesķe (tilpuma ziņā vairāk, ne hrestomātijas), (ja nu karš) mierīgi varētu sēsties pie stūres un doties uz ledainas šosejas. bet man likās, ka vinovodočnuo izdarinājumu četrdesmitgrādniekus es nebrūķēju vairs.
te nu esmu atpakaļ. poētisks ceļojums pagātnē, kuras nozīme ir tikvien kā melīgās tagadnes nesaudzīga atmaskošana.
|
|