|
13. Jan 2010|19:51 |
man citreiz ir tādas dieviņa vai vismaz valsts prezidenta zamaškas. piemēram, vecājaungada vecvakarā vilkties uz populārajiem sentimentiem un iet pastaigāties uz rajoniem, skatīties, kā tauta dzīvo. caur grīziņkalnu aizgāju uz purciema 3X maksimu (ja manis ieteiktā slidotava tika atzīta par kapeikas deldētāju ierīcību, tad mierā nelikšos - grīziņkalnā ir čupām slidkalniņu, visi pa freju, viens pat ar diviem nobrauciena posmiem, savienots ar virāžu. ja kāds bērna prātā, steidziet šļūkt).
veikalā nopirku zivs fileju, un mājās taisīšu kuskusu, ņemot vērā zazazelles norādes vecāgada vakara ēdienkartes sakarā, alus gan lai pastāv pie ratiem. nu, un atpakaļceļā gāju caur masīvu (tā vismaz imantā šādi būvētās pilsētas daļas tika dēvētas). kādi ar sniega kārtu viltīgi nomaskēti skati man laupīja prātu un lika ieslīgt jūtās, kas apbrīnojami sasaucās ar drauglistē nule izskrējušo mas par rīgas atribūtiem. lūk, te tāds astoņdesmito nogales medicīnas centrs, kas pārtapis kādā jaunmodīgākā institūtā - pa plašo logu bija saskatāmas sievietes sporta tērpos, bet ar dzindziņlakatiem ap gurniem, no kā varēja secināt, ka šajā spelgonī pašā gada tumšajā laikā viņas nododas vēderdejām. blakus ziemas riepu centrs, bet vēl caur citu logu saskatīju peldbaseinu. tālāk viss tik pazīstams, tik pazīstams, un nekas, ka konkrēto nostūri šķērsoju pirmoreiz mūžā - mikrorajonu plānojumi ir tik tipiski. lūk, skola, tukšas, bet vēl gaišas klases un katrā pa kādai anastasijai ņikiforovnai vai ludmilai petrovnai laista pār plauktu malām kupli nokārušos zaļumus vai tīra no puškina putekļus. kādā klasē pie sienas karogs ar devīzi Дружные Д, laukums ar basketbola groza statīvu bez vairoga un paša groza, kaut kādi dzelzs mieti, laikam volejbolam, tālāk bērnu dārzs, no kura mammas, klačā ieslīgušas, ved mājup sīkaliņas, kam tīk pikoties. viena ar saviem rōzā cimdeļiem pieķeras kādai ceļmalā novietotai mašīnai, lai no tās pagrābtu sniegu, un mammucis uzsauc tak ne jau, tur, mašīna netīra, nosmērēsi drēbes, bet вот загудит сигнализация, и что ты будешь делать? viss pārējais tinas miglā, skaņas slāpē sniegs, bet mitrums kristalizējas uz zariem, tāds sidrabiņa lietiņš lija vecā gada vakarā (šķiet, mūsu laikā ziemassvētkus skolas sarīkojumu deklamācijās vajadzēja aizstāt ar vecgadu, vaine), visi sīki kadiķīši sidrabiņu vizināja. pār ledainiem kankāļiem sabriedušo guļošo policistu pie skolas tusnī vecmodīgs sešsimtais mersis ar resnu čigānieti pirmajā sēdeklī, automobilim čīkst pederes kā tādai neeļļotai droškai.
|
|