|
28. Dec 2009|13:03 |
šonakt biju nonācis saldū, tādā bezbraucamrīka iestrēguma situācijā. vajadzēja atgriezties mājās, bet es tāds nekāds stāvēju centrālajā laukumā un gaidīju risinājumu pašu saviem spēkiem nolaižamies pār maniem viegli viļņotajiem kastaņbrūnajiem matiem. saldus izskatījās precīzi kā andalūzijas pilsētiņa ronda, tikai tās kraujas bija zemākas. krauju malās bija sapulcējušies ļaudis, kas vēroja lejā izvietotajā estrādē notiekošo brīvdabas koncertu (estrāde savukārt izskatījās pēc dzērbenes). meijas, vijas un jostas - un O! risinājums - pirmajā rindā, izrotātās goda vietās pamanīju sēžam divus cibas klasiķus. tvēru pēc telefona, kura atmiņā savulaik ierakstīju vismaz vienu no viņu telefoniem - toreiz kad romā satikāmies uz tādu garāku pastaigu - lai vēlāk pēc koncerta varētu viņus sazvanīt un pieteikties līdz. biju pārliecināts, ka viņi mani labprāt aizliftēs atpakaļ uz galvaspilsētu, un tas viss kļūs par tādu jauku un sirsnīgu piedzīvojumu.
tālāk notika kaut kas nesaprotams. es atgriezos savā viesnīcas numurā (man saldus viesnīcā bija numurs!), pie izlietnes izpucēju zobus, pārlaidu skatu istabai un tad lielajā spogulī pacilāts sāku vērot, cik skaisti un dižciltīgi saskan manu brūno ādas stulmeņu krāsa un materiāls ar tām baltajām biksēm, kas man bija kājās. |
|