| Zsv pasaka II |
23. Dec 2009|10:24 |
paldies vēl, ka līdz ar mīklu neviens mums nedāvina egli. tā droši vien tiktu izrotāta tikai uz pareizticīgajiem ziemassvētkiem (ja vispār) un ārā izmesta uz jāņiem, kad no bezcerības nost sāktu kalst arī jaunie dzinumi. atceros vienu brīnišķīgu ilustrāciju šādam lietu stāvoklim, ko reiz redzēju kādā citā, tiesa pat ļoti strikti un kārtīgi turētā mājsaimniecībā. arī tādās kā reti izņēmumi gadās visādi brīnumi. tur uz ziemassvēkiem ar ātru žestu (man tā šķiet) ar kaut kādiem eņģeļmatiem tika izrotāts arī kāds nomaļākā virtuves kaktā tradicionāli stāvošs dekors. šis dekors (uz ko nama saimniecei norādīju) izrādījās pagājušo lieldienu pūpolu saišķis, jau izkaltis un kļuvis par permanentu ekspozīcijas sastāvdaļu.
bet romā pirmajā dzīvoklī mums uz terases bija prāvs rozmarīna krūms. un mēs to cienījām tieši šādā statusā. reiz uz ziemassvētkiem sabrauca sveši bērni un bija jāsāk māžoties. tajā reizē saņēmām viņa laipnu piekrišanu tēlot mūsmājas evergrīnu. bērni protestēja, sak, šitā tak nav nekāda egle. bet mēs viņiem ieteicām pārlaist roku pār zariem, kā viegli noglāstot, un tad pasmaržot plaukstu. ō, ōjā, ieskaitīts, viņi teica un pēc svētkiem pa zariņam rozmarīna paņēma arī līdz uz mājām. vēl viņiem ļoti garšoja chinotto un panetones ar sausajiem augļiem.
|
|