| šīrīta punkti uz vakardienas Ы |
30. Nov 2009|09:57 |
ar pāris stundas ilgušo pērno ierakstu lasīšanu zīmīgi sakrita mana kārējā mūzikālā pastaiga pa dominas mōlu. netālu no izejas (tajā galā, kur pasta filiāle) pat nedaudz salēnināju gaitu, lai noklausītos līdz galam tobrīd skanošā gabala skaisto finālu. taču tur uzstādītā strūklaka šļakstēja skaļi, kā arī kādam indiešu pārim bija pamukuši divi gavilējoši bērni, un stīgotās postcards from italy beigu skaņas izzuda jaunajā jutekliskumā kā kaut kas nebijis un sasodīti izdomāts. ka mirāža, kā cakots nēzdogs, kas smaržo vairs tikai pēc personīgās iekškabatas. vēl tikai būtu derējis apmaldīties mola virpuļdurvīs un pazust arī pašam.
-----------------------------
bet par smēķēšanu jautājums radās no pēkšņas atskārsmes, ka lielākais vairums vīriešu, kurus pazīstu smēķējošus, to dara diezgan sievišķīgi vai arī tā, ka to vispār nemana. iespējams, viss slēpjas kino, kas tradicionāli šo industriju kur un baro. tam jau sen (un vai vispār?) nav gadījies radīt kādu pievilcīgi smēķējošu vīrieša tēlu, savukārt pie dāmām šis ir līdz banālam banānam izstrādāts fetišs (labs piemērs ir vienas lielas daļas cibdāmu lietbildīšu komplekti). kamēr sievietes "smēķē", puikas tā kaktā tikai uzpīpē. un ja nu gadījumā arī viņi šo nodarbi nolemj izcelt ārpus ikdienišķuma kā vienkāršas dūmu in-out-in-out-halēšanas, kas kā vēlme pati par sevi ir meikapam līdzvērtīga sava tēla uzķūnēšana, tad no malas tas tieši tā arī izskatās. |
|