| ko līdz šim rītam nezināju |
19. Nov 2009|11:08 |
pirmkārt, nebija gadījies uzzināt, ka pavecāka gadagājuma snaiges ledusskapja totāla atlaidināšana ir tik sasodīti laik- un čakarietilpīga nodarbe. šoreiz procedūru veicu ar karsti uzvārīta katliņa metodes palīdzību, piepalīdzot ar fēnu. agrāk, kā izrādījās, allaž esmu haltūrējis, ignorējot saldētavas atsevišķas neredzamās daļas.
otrkārt, nezināju, ka geinzbūra "un zeste de citron", ko savulaik iepazinu caur mika hārvija kaverversiju "lemon incest", galvenā tēma ir šopēna etīde e-mažorā op.10 n.3 "tristesse", (kas gan tādam mūzu mākslās nesvaidītam plebejam kā man ir una cosa ovvia un visnotaļ perdonabile).
kopumā ņemot, ar šādu skaņceliņu mūsu vecais ledusskapis gaida nesējus, kas ieradīsies ca. pēc pusstundas nupat sagaidīja nesējus, lai sešus stāvus tas ceļotu atkal lejup pret jauniem apvāršņiem un jaunām dzīvēm pēc utilizācijas pārkausēšanas kameru gaišajās renēs.
manas rokas vēl glabā to ērmoto aromātu, kādu spēj radīt vien tāda pārtikas produktu saglabāšanai domāta ierīce pēc pāris gadu desmitu nesavtīga darba atsevišķu patērētājsabiedrības indivīdu labā.
jaunu ledusskapi vēl neesam nopirkuši. domāju, ka te īsti vietā būtu kādu nedēļu ilgstošas sēras ar pārtikas produktiem izkārtiem melnā valmontones fashiondistricta kurpju veikala maisiņā aiz loga. |
|